Arī jaunajos darbos Ansis Butnors turpina savu ilgi piekopto neviendabības praksi. Šeit ir gan postimpresionistiskas mazpilsētas ainas, gan Džeimsa Ensora citāts, gan krāsas laukumā peldošas figūras, gan teju monohroms darbs, gan grafika. Ir diezgan paradoksāli – un atzīstami – ka tajā visā ir kaut kas tieši Butnora, ka, atšķirībā no daudziem citiem, viņš pārvalda šo jūkli, nevis pazūd tajā.

In his latest works Ansis Butnors sticks to his long–employed practice of multiplicity. One finds Post-Impressionist scenes of rural towns, a quote of James Ensor, figures floating in an expanse of colour, a virtually monochrome work, prints. Paradoxically – and most respectably – there is something specifically Butnors’ in all that; he, unlike many others, seems to be in control of this multiplicity, instead of being lost within it.

☝☝☝☝

Ja arī izstādes ietvaros būtu paredzēts aizdedzināt LMS galerijas zāles centrā sakrautās riepas – lai parādītu I.Dobičina uzrunā piesaukto “pigu” pašreizējā mākslas standarta uzturētājiem – diez vai tas īpaši ieinteresētu kādu citu, izņemot VUGD (nelaimes gadījumā zvanīt: 112). Izstādes absolūti demokrātiskais formāts (arī visu atsevišķo radošās brīvības monologu haoss) padara jebkādu kritiku vienlaikus impotentu un bezjēdzīgu. Tādēļ daži personiski zibšņi (nekādā konkrētā secībā): totāla ārpuslaiktelpas katarse Dzīvokļa monologa kičā; divi melanholiski Ivonnas Zīles darbi; solīds mākslas trieciens Anša Butnora “Triecienā”; jūra Oleksija Krasnova vitrāžās; Andra Vītola ieturētā abstrakcija a la 1960tie; Madaras Neikenas (gribas domāt, Liepājas) pludmale; Mētras Seberovas gaišzils-ar-brūnu; Anatolija Zelča “Smilšu madonna”.

Even if they were going to burn the pile of tires placed in the centre of the AUL gallery space – to show the middle finger to the current keepers of the artistic standard (from I.Dobičins’ address) – one doubts it would attract the attention of anyone but the firefighters (in case of emergency dial: 112). The absolute democracy (also, the chaos of all the separate monologues of creative freedom) of the exhibition renders any critique both impotent and pointless. So here is a personal list of highlights (in no particular order): the cathartic obliteration of space-time by kitsch in the Apartment’s Monologue; two melancholy canvases by Ivonna Zīle; a solid kunst-kick from Ansis Butnors’ “Attack”; the sea in Oleksijs Krasnovs’ stained glass; Andris Vītols’ abstraction a la 1960s; Madara Neikena’s (would like to think, it's Liepāja) seaside; Mētra Seberova's pale-blue-with-brown; “The Sand Madonna” by Anatolijs Zelčs.

☝