Laikam vien Lauras Feldbergas instalācija radīja vēlmi uzkavēties ilgāk. Lielais vairums citu saauga ar aplupušo paviljonu. Pārdomas, vai, piemēram, Rīgas mākslas telpā šo visu varētu izstādīt pārliecinoši.

Only Laura Felderga’s installation caused a wish to stay longer. The vast majority of others were barely distinguishable from the shabby pavilion. Ruminations on whether, e.g., in Riga Art Space the very same works would look more convincing.

☝

Ja arī izstādes ietvaros būtu paredzēts aizdedzināt LMS galerijas zāles centrā sakrautās riepas – lai parādītu I.Dobičina uzrunā piesaukto “pigu” pašreizējā mākslas standarta uzturētājiem – diez vai tas īpaši ieinteresētu kādu citu, izņemot VUGD (nelaimes gadījumā zvanīt: 112). Izstādes absolūti demokrātiskais formāts (arī visu atsevišķo radošās brīvības monologu haoss) padara jebkādu kritiku vienlaikus impotentu un bezjēdzīgu. Tādēļ daži personiski zibšņi (nekādā konkrētā secībā): totāla ārpuslaiktelpas katarse Dzīvokļa monologa kičā; divi melanholiski Ivonnas Zīles darbi; solīds mākslas trieciens Anša Butnora “Triecienā”; jūra Oleksija Krasnova vitrāžās; Andra Vītola ieturētā abstrakcija a la 1960tie; Madaras Neikenas (gribas domāt, Liepājas) pludmale; Mētras Seberovas gaišzils-ar-brūnu; Anatolija Zelča “Smilšu madonna”.

Even if they were going to burn the pile of tires placed in the centre of the AUL gallery space – to show the middle finger to the current keepers of the artistic standard (from I.Dobičins’ address) – one doubts it would attract the attention of anyone but the firefighters (in case of emergency dial: 112). The absolute democracy (also, the chaos of all the separate monologues of creative freedom) of the exhibition renders any critique both impotent and pointless. So here is a personal list of highlights (in no particular order): the cathartic obliteration of space-time by kitsch in the Apartment’s Monologue; two melancholy canvases by Ivonna Zīle; a solid kunst-kick from Ansis Butnors’ “Attack”; the sea in Oleksijs Krasnovs’ stained glass; Andris Vītols’ abstraction a la 1960s; Madara Neikena’s (would like to think, it's Liepāja) seaside; Mētra Seberova's pale-blue-with-brown; “The Sand Madonna” by Anatolijs Zelčs.

☝