| 5:55p |
Transformeru pirmmīts
Kādudien Metronomikons pastaigājās pa pirmatnējo Haosu un pamanīja Dievu, kurš centīgi mēģināja kaut ko salipināt no kosmosa putekļiem. Viņš bija tik ļoti iegrimis darbā, ka pat nemanīja drauga tuvošanos. "Ei, Dieviņ!" iesaucās Metronomikons. "Netraucē, es mēģinu radīt debesis un zemi!" Dievs atteica. BZZZZZT!! Metronomikons izšāva lāzerus no acīm, un Dievs sabirza putekļos, un tie sakusa pasaules pirmajā planētā. Viņš to atzina par labu esam un tāpat izrīkojās arī ar pārējiem dieviem.
Pēc pāris miljardiem gadu Metronomikons izdomāja palidot apkārt, pārlūkot jaunās pasaules. Viņam tās patika: ugunīgas bumbas, kas nenogurstoši triecās cauri izplatījumam, apledojušas planētas ap tām... viss slavēja Radītāja varenību un brutālo nežēlīgumu, un Viņam tas patika. Dažviet gan bija uzplaukusi dzīvība, bet to Viņš tad ātri izdedzināja.
To Viņš darīja tik rūpīgi, ka apskates beigās sāka pietrūkt enerģijas dedzināšanai, un - tavu neražu! - tieši tad Viņš nonāca pie planētas, kur bija saradušies vismilzīgakie neradījumi. Tie bija gandrīz paša Metronomikona lielumā, asiem zobiem un dumjiem skatieniem, un tie ganījās tikpat vēl lielākās koku, krūmu un paparžu audzēs. BZZZZZT!! Metronomikons izšāva lāzerus no acīm, un neradījumi viens pēc otra nokrita zemē, un augi atgriezās augsnē, bet planēta tā arī neuzsprāga. Metronomikons norūcās un devās atpakaļ uz savu dzimto melno caurumu uzpildīt baterijas, lai pabeigtu iesākto.
Atgriežoties pie nodevīgās planētas, Metronomikons atklāja, ka tur atkal ir saradusies dzīvība. Nīgri rūkdams, Viņš pieliecās tai tuvāk - Viņa kreisā acs netīšām sacēlās liesmās vienu pakalniņu - un pamanīja savādi daudzkrāsainus, divkājainus neradījumus, kas bija pārklājuši teju visu planētu no augšas līdz apakšai kā tādi Visuma prusaki.
Metronomikons tiem pietuvināja otru aci un ieraudzīja, ka arī tie ir Viņu pamanījuši un sanākuši kopā, sākuši celt milzu torni, ik pa brīdim uzmetot skatu Visumā planējošajām Metronomikonam. "Nu gan iedomīgi kļuvuši," nodomāja Metronomikons un atliecās, lai varētu labak nomērķēt. Viņš piemiedza acis un notēmējās tieši uz torni, kas nu jau stiepās lielāko kalnu augstumā. BZZZZZT!!! pēkšņi noskanēja tornis, un Viņam tieši sejā ietriecās žilbinošs un dedzinošs stars. Tas atsita Viņu atpakaļ, aiztrieca virpuļojoši tenterīgā lidojumā pāri visām galaktikām. "Nu, bļļ," vēl paguva noteikt pārsteigtais Metronomikons pirms apklušanas uz mūžiem.
Un tā viņš lido vēl joprojām. Vēl aizvien klusās ziemas naktīs var piespiesties koka mizai vai mājas sienai un sajust kluso vibrēšanu, ko rada tālā Metronomikona gāšanās cauri planētām, zvaigžņu sistēmām un svešiem caurumiem. |