|
Sep. 26th, 2006|04:54 pm |
Ok, atcerējos vienu no saviem sensenajiem dzejoļiem:
Draugs nodeva mani kā kurpes
Komisijas veikalā,
Nu stāvu es zem letes un gaidu,
Kad pienāks kāds un teiks
Jel iedodiet uzlaikot man
Kādu cilvēku labu,
Kas būtu tik godīgs, ka pats
Sev vienmēr izraktu kapu.
Un, uzvilcis mani, viņš ilgi
Grozīsies spoguļa priekšā,
Un mēģinās saprast, vai manī
Kaut kas bīstams nav iekšā.
Beidzot pateiks, es ņemu,
Kaut apvalkāta jau sirds,
Kādu laiciņu valkāt vēl varēs,
Un nodrebu es...
Derēs?:) |
|