science

Atļaušos šeit iepostot.
Domāju kādam varētu būt interesanti.





Par viņiem nerunā un neraksta tik daudz kā par masoniem, tomēr iluminātu slepeno organizāciju ietekme pasaulē ir nesalīdzināmi lielāka. Viņu idejas laika gaitā nemanāmi ir kļuvušas par Rietumu pasaules dzīvesveidu. Iluminātu veidotā politiskā, ekonomiskā un filozofiskā sistēma jau ir pietiekami visaptveroša, lai uz to varētu attiecināt Jaunās Pasaules Kārtības nosaukumu.
Šodien par iluminātiem var teikt, ka tie ir pasaules visbagātākie un visietekmīgākie cilvēki, kas cenšas radīt un lielā mērā jau ir radījuši apstākļus, lai drīzumā kļūtu par pasaules valdniekiem.

Apgaismoto tumšās saknes
Noslēgta izredzēto loka varas pār tumšo pūli ideja radās Eiropas slepenajās okultistu biedrībās. Ietekmīgākā no tām bija kopš 14. gadsimta rakstos minētā Čūskas brālība, pazīstama arī kā ilumināti – no latīņu valodas apgaismotie, zinošie. Čūskas brālībai līdzīgas apvienības pastāvējušas jau senajā Ēģiptē un Babilonā. To locekļi nēsājuši priekšautus, ar to apliecinot savu piedrību dieviem, kas kādreiz nolaidušies no debesīm ugunīgos ratos vai laivās, kā arī savu izredzētību valdīt pār zemcilvēkiem.
Slepeno biedrību pētnieks Deivids Aiks uzskata, ka ilumināti kopš senatnes slepeni uztur kontaktus ar ārpuszemes izcelsmes saprātīgo rāpuļu rasi, kas pirms cilvēka rašanās pārvaldījusi Zemi, un ar savu aģentu – iluminātu palīdzību cer savu varu atgūt nākotnē, cilvēkus pakāpeniski paverdzinot vai iznīcinot. Patiešām, Čūskas brālības un iluminātu darbībā vērojamas iezīmes, kas raksturīgas rāpuļu psihei: pretinieka īpašību smalka izpētīšana un to izmantošana savu nolūku īstenošanai, strikts īpašnieciskums, sev izdevīga brīža pacietīga gaidīšana, auksts aprēķins un emociju trūkums.
Otra vide, kurā tapa iluminātu ideoloģija un darbības materiālā bāze, bija 18. gadsimtā Rietumeiropā izveidojusies [b]naudas aristokrātija – tirgotāju, rūpnieku un baņķieru dzimtas, kas alka savās interesēs iespaidot politiskās un sabiedriskās norises, saradojoties ar dižciltīgajiem. Tādējādi izveidojās jauns sabiedrības slānis - melnā aristokrātija, kuras vērtībās galveno vietu ieņēma nevis gods un uzticība, bet viltība, divkosība, pērkamība un nežēlība iedzīvošanās vārdā. 1729. gadā no angļu Austrumindijas tirdzniecības kompānijas izauga vēlākais vispasaules ēnu valdības kodols – Lielbritānijas monarhu paspārnē esošā Trīssimtu komiteja. Tie bija angļu, vēlāk arī amerikāņu tirgotāji, politiķi un baņķieri ar darbības pamatprincipu „Vara caur naudu!”. Komitejas locekļi 19.gadsimtā sarausa milzu bagātības, tirgojot Ķīnā Indijas opiju, un arī vēlāk guva un gūst lielus ienākumus no narkotiku un ieroču tirdzniecības.
Naudas varu politikā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā nostiprināja baņķieru Rotšīldu dzimtas izveidotais starptautiskais banku tīkls. Rotšīldu ciltstēvs Maijers Amšels kopš 1796. gada bija vācu valstiņas Hesenes – Hanavas galma baņķieris un preču piegādātājs. Savās un valsts interesēs viņš sekmīgi pielietoja starptautiskās preču – naudas operācijas, vērtspapīru cenas regulēšanu, vajadzīgās informācijas ievākšanu visās pasaules malās un vajadzīgo personu uzpirkšanu. Kā pakļaušanas un ietekmēšanas līdzekli Rotšīldi praktizēja liela apjoma aizdevumus valstīm, kā arī karu finansēšanu.


Revolucionārie Bavārijas ilumināti
Ar nosaukumu „Bavārijas iluminātu ordenis” slepenā brālība atklātībā parādījās 1776. gadā. Tās līderis bija Ingolštates universitātes tiesību profesors Ādams Veishaupts – apveltīts gan ar zināšanām un enerģiju, gan nevaldāmu godkāri. Vīlies masonu kustības ārišķībās, viņš nolēma izveidot brālību, kuras mērķis būtu apvērsums visās dzīves jomās, likvidējot valstis, reliģijas un tautības, tādējādi radot pilnīgi jaunu sabiedrību un „zelta laikmetu” zemes virsū.
Par ordeņa darbības pamatprincipu Veishaupts pasludināja viņa paša nīsto jezuītu postulātu „Mērķis attaisno līdzekļus.” Viņš uzskatīja, ka brālības biedriem jābūt „uzņēmīgiem, veikliem, izmanīgiem cilvēkiem. Vispirms meklējiet dižciltīgos, ievērojamos, bagātos. Jaunuzņemtā ideāls ir veikls, mērķtiecīgs, sabiedrisks cilvēks; ja viņš ir arī bagāts, slavens un ietekmīgs – jo labāk.”
Iluminātu morāle, vai, pareizāk sakot, tās trūkums, atklājas šādās Veishaupta rakstītajās rindās: „Visiem biedrības locekļiem ir nemanāmi un bez redzamas uzspiešanas jāizplata sava ietekme uz visu kārtu, tautību un reliģiju ļaudīm, ir jāveido noskaņojums vienā zināmā virzienā, taču tas jādara stingrā slepenībā un pēc iespējas enerģiskāk. Mūsu principi ir jāpadara par modes lietu, lai jaunie rakstnieki tos izplatītu sabiedrībā un tādā veidā pret savu gribu veicinātu mūsu lietas panākumus. Nepieciešams arī piesaistīt karstgalvjus, kaismīgi propogandēt cilvēces vispārējās intereses. Katram no mums ir jāinformē mūsu vadoņus par amatiem, posteņiem un citiem mums izdevīgiem stāvokļiem, ko varam iegūt, lai mūsu vadoņiem rastos iespēja šajos posteņos iecelt mūsu ordeņa cienīgākos locekļus un atbalstīt tos, lai nemanāmi izmainītu apkārtējo pasauli. Šīs pasaules varenos jāieskauj ar nepagurstošu darboņu leģionu, kas vienmēr virzīs lietas tā, kā tas vajadzīgs ordenim. Saistiet rokas visiem, kas nepakļaujas, iznīciniet ļaunumu tā saknē! Žņaudziet visus, kurus nespējat pārliecināt!”
Ordeni var raksturot kā totalitāru organizāciju, kas bija sadalīta 13 hierarhiski pakārtotās pakāpēs. Tā pārvaldes – aeropāga priekšgalā atradās Veishaupts ar segvārdu Spartaks. Zemāko pakāpju biedri nepazina augstākos, tomēr tiem bija akli jāpakļaujas viņu rīkojumiem. Ilumināti plaši izmantoja ietekmīgu personu iesaistīšanu savās rindās un vēlāku manipulāciju ar tiem šantažējot. Uzņemšanu augstākajās pakāpēs noteica nevis pretendenta personiskās īpašības, bet praktiskā noderība ordenim. Atšķirībā no masoniem, iluminātu sapulču vietas tika turētas stingrā slepenībā.
Pirmais iluminātu panākums bija iefiltrēšanās masonu ložās, kuru ideoloģija bija tuva iluminātu uzskatiem, un kontroles panākšana pār brīvmūrniekiem, piesaistot sev ietekmīgas personas no masonu augstākajām pakāpēm. Dažu gadu laikā Bavārijas iluminātu ložas izveidojās visās Rietumeiropas valstīs. Ordeņa biedri bija Gēte, Herders, Mocarts un citas tālaika slavenības.
1782. gadā Vilhelmsbādenē tika noslēgta vienošanās starp masoniem un Bavārijas iluminātiem, kas aptuveni 3 miljonus Eiropas ietekmīgāko slepeno kustību locekļus apvienoja vienā organizācijā. Turpmāk ļaudis, kas masonu zemākajās pakāpēs meklēja zināšanas un pašpilnveidošanās iespēju, pat nenojauta, ka ir nokļuvuši iluminātu pārvaldītā ložu tīklā, kura pastāvēšanas mērķis bija zināms tikai izredzētajiem.
Kad masonam, grāfam de Virē, kurš piedalījās kongresā, pajautāja par kongresa lēmumiem, viņš atbildēja: „Es neko jums nestāstīšu. Varu teikt tikai to, ka viss ir daudz nopietnāk, kā jums liekas. Sazvērestība, kas tagad tiks īstenota, ir izplānota tik perfekti, ka monarhijai un baznīcai nav nekāda glābiņa.”
Vilhelmsbādenes kongresā piedalījās arī Eiropas noslēpumainākā persona – grāfs Senžermēns. Vēlāk viņš brīdināja Francijas karalieni Mariju Antuaneti par sazvērestību, kuras mērķis ir Francijas monarhijas gāšana. Karaliene tam nepiegrieza vērību, un pēc neilga laika sākās Lielā franču revolūcija. Tās īstenošanā ilumināti pirmoreiz pielietoja savu efektīvāko ieroci – pūli.


Pasaules pārvaldīšanas noslēpumi
Bavārijas iluminātu ordeņa oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiskā pilnveidošana, taču patiesie nolūki klajā nāca 1786. gadā, kad kratīšanas laikā tika atrasti ordeņa slepenie dokumenti. Starp tiem bija arī tā dēvētā Sātana Derība – iluminātu darbības programma, kas veiksmīgi tikusi īstenota pagātnē un tiek pielietota arī mūsdienās. Tajā viskoncentrētāk ir izklāstīti iluminātu mērķi un taktika.
Sātana Derība vēsta: „Pirmais cilvēku pārvaldīšanas noslēpums ir sabiedriskās domas iegūšana, turklāt ir jāsēj ķildas, šaubas un pretrunīgi viedokļi tik ilgi, līdz cilvēki pilnīgi apjuks un nolems, ka politikas jautājumos labāk vispār palikt bez personīgā viedokļa. Jāuzbudina tautas neapmierinātība, jāizplata tukša, netīra un pretīga literatūra. Preses uzdevums ir pierādīt ne-Iluminātu nespēju visās valsts un reliģiskās dzīves jomās.
Otrs noslēpums – ir jāizmanto visas cilvēku vājības, visas sliktās īpašības un kļūdas, līdz cilvēki pārstās saprast viens otru.
Pirmām kārtām ir jācīnās ar personības spēku, jo nav nekā bīstamāka par to. Ja personībai piemīt radošā garīgā enerģija, tā spēj sasniegt vairāk kā miljoni ļaužu
Ar skaudības, naida, šķeltniecības un karu starpniecību, ar trūkumu, badu un slimību izplatīšanu visas tautas ir jānoved līdz tam, ka tās nesaskatīs citu izeju kā vien pilnīgu pakļaušanos Iluminātu varai.
Ja kādu valsti ir sagrāvusi revolūcija, vai arī pilsoņu kara rezultātā tai radušies ārēja uzbrukuma draudi, to vienmēr jāizmanto mūsu labā.
Jāpanāk, lai cilvēki lietotu kvītis kā skaidru naudu, dzītos pēc izpriecām, atrodoties nemitīgos kaut kā jauna meklējumos, sapinoties tajos un beigās sekojot Iluminātiem.
Ieviešot sabiedrībā izvirtību, cilvēkiem tiks atņemta jebkāda ticība Dievam. Jālikvidē spēja patstāvīgi domāt, ieviešot gatavu uzskatu sludināšanu; garīgos spēkus jāsatriec ar tukšu demagoģiju. Brīvās domas, ko izvirza partijas, Iluminātu oratoriem jāpiepilda ar tukšiem vārdiem, lai klausīšanās nogurdinātajiem cilvēkiem rastos riebums pret jebkuru oratoru. Pretēji tam, Iluminātu politisko mācību jāpasniedz pilsoņiem nenogurdinošā, viegli uztveramā formā.
Masām jāpaliek aklām, nesaprātīgām un bez sava viedokļa, lai tās nespētu diskutēt par valsts iekārtas tēmām. Tās pārvaldīs taisnīgs, bet nepielūdzams spēks un bezierunu pakļāvības princips.
Pasaules kundzību var sasniegt tikai pa aplinkus ceļiem, mērķtiecīgi maitājot visas īstenās brīvības: gan likumdošanu, gan vēlēšanu kārtību, presi, personas brīvības, bet pirmkārt tautas izglītošanas sistēmu, turklāt stingri ievērojot visu pasākumu slepenību.
Eiropā jārosina nesaprašanās starp cilvēkiem un tautām, rasu un reliģisko naids, lai rastos nepārvarama šķelšanās, lai neviena kristiešu valsts nespētu rast sev atbalstu. Citās pasaules daļās jāsēj ķildas, nekārtības un naidīgums, lai iemācītu valstis baidīties un apspiestu katru iespēju izrādīt pretestību.
Ar augstāko valsts amatpersonu pērkamības palīdzību valdības jānostāda kredītatkarībā no Iluminātiem pēc aizdevumu sērijas piešķiršanas, kas būtiski palielinās viņu valstu parādus.
Ar speciāli sarīkotu ekonomisko krīžu, kuru laikā visi pieejamie naudas līdzekļi tiks izņemti no apgrozības, palīdzību jāsagrauj ne-Iluminātu finansu saimniecība.
Naudai jākļūst par vienīgo spēku, kas virza tirdzniecību un ražošanu, lai ar naudas starpniecību rūpnieki iegūtu arī politisko varu. Kopā ar Iluminātiem elitē jāiekļūst arī no viņiem atkarīgajiem miljonāriem; policijai un karavīriem turpretim jāpaliek nabagiem.
Ar vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību ieviešanu jānodibina neierobežota vairākuma kundzība. Ar patstāvības sludināšanu tiek veikta ģimenes un tās audzinošā spēka iznīcināšana. Ar izglītību, kas balstās uz viltotiem faktiem un viltus mācībām, jaunatni jāpadara trulu, dezorientētu un samaitātu.
Jaunu masonu ložu dibināšana un sakari ar jau esošajām veicina sazarota organizāciju tīkla izveidošanu. Neviens nezina to patiesos mērķus, it sevišķi muļķi no ne-Iluminātiem, kuri centīsies iekļūt atklātajās brīvmūrnieku ložās tikai tamdēļ, lai viņu acis vēl veiksmīgāk tiktu piebērtas ar putekļiem.
Ar visu šo pasākumu palīdzību jāpanāk, lai tautas uzaicinātu Iluminātus par pasaules pārvaldītājiem. Jauno pasaules valdību jāpasniedz kā labdarīgu un pasargājošu, kurai pakļaujas pilnīgi labprātīgi. Ja kāda valsts iebildīs, tās kaimiņi sāks karu pret to. Šādas valdības izveidošanai nepieciešama pasaules kara organizēšana.”

Bavārijā iluminātu ordenis tika aizliegts, tomēr tas turpināja pastāvēt citās valstīs un iekļaut sevī pasaules finansu, intelektuālo un politisko eliti. 19. gadsimtā ilumināti saplūda arī ar naudinieku eliti - Trīssimtu komiteju.
Iluminātu programma jau izvērstāk tika izklāstīta 1895. gadā atklātībā nonākušajos tā sauktajos Ciānas Gudro protokolos. Pretēji sabiedrībā izplatītajiem viedokļiem, ka tie ir antisemītu safabricējums vai ebreju sazvērestības plāns, Protokoli ir kāda iluminātu līdera runas konspekts. Viņš ar gandarījumu atzīst, ka valsts mehānismu virzītāji – zelts un prese jau atrodas viņu rokās, un pretenzijas uz vispasaules kundzību kļuvušas par realitāti: „Mūsu slepeno Supervaldību vairs neaizsniedz likums. Tagad mēs esam likumdevēji, armijas pavēlnieki. Mūsu rokās ir nevaldāma godkāre, dedzinoša alkatība, nesaudzīga atriebība, nikns naids.” Ar anonīmā franču izcelsmes līdera muti ilumināti Protokolos pasludināja postulātus, pie kuriem apzināti vai neapzināti turējās vēlākās politiķu paaudzes: „Politikai nav nekā kopīga ar morāli!” un „Mūsu devīze – spēks un liekulība!”




Lucifera izredzēto plāni
19. gadsimta vidū notika iluminātu kontrolēto Eiropas un ASV masonu ložu organizatoriska un ideoloģiska apvienošanās. Pamatus jaunajai ideoloģijai lika ASV masonu Augstāko pakāpju sistēmas lielmeistars Izāks Longs. Viņš 1801. gadā no Skotijas uz Čarlstonu atveda lietas, kurām bija jākļūst par brīvmūrnieku lielākajiem svētumiem: dēmona Bafometa statuju un 1314. gadā uz sārta sadedzinātā Tempļa bruņinieku ordeņa lielmeistara Žaka de Molē galvaskausu. Neiedziļinoties šo relikviju autentiskumā, tās bija simboli, kas izteica jaunās masonu reliģijas būtību: Bafometa tēlu – spārnoto divdzimumu būtni ar āža galvu varēja uzskatīt arī par sātana un visu ļauno garu kā kulta objekta simbolu, bet baznīcas un laicīgās varas upura de Molē galvaskauss aicināja uz nesaudzīgu atriebību valstīm un reliģijai.

1859. gadā mirušā Longa vietā par lielmeistaru ievēlēja enerģisko advokātu Albertu Paiku, kurš nekavējoties ķērās pie reliģijas izveidošanas, kas apvienotu visus augstāko pakāpju masonus. Šī reliģija tika aizgūta no manihejisma mācības, kas atzina Dievu un Sātanu par vienlīdz varenām dievībām, turklāt Paiks Luciferu atzina nevis par ļauno, bet gaismas un labestības dievu, kas cīnās pret Adonaju – tumsības un varmācības garu, jūdu-kristiešu pielūgto Dievu Kungu. A. Paika reliģiskie uzskati visizsmeļošāk izklāstīti viņa uzrunā masonu 32. pakāpes locekļu sapulcē 1889. gadā:
„Mēs godinām dievu, bet tas ir dievs, kuru pielūdz bez aizspriedumiem. Brīvmūrnieku reliģija pirmām kārtām ir aicināta mums piepulcināt visus augstāko pakāpju iesvētītos Lucifera mācības gaismā. Ja Lucifers nav dievs, vai tad tas būtu Adonajs, kura rīcības ir apzīmogotas ar cietsirdību, cilvēknīšanu, zinātnes noliegšanu un Lucifera apmelošanu?
Jā, Lucifers ir dievs, un, diemžēl – arī Adonajs ir dievs.
Kā teic vecais likums: nav gaismas bez ēnas, nav skaistuma bez neglītuma un baltā bez melnā; tādēļ arī Absolūts var pastāvēt tikai divos dievos. Īsteni tīrā, patiesi filozofiskā reliģija ir ticība Luciferam, gaismas dievam, vienlīdzīgajam ar Adonaju. Bet Lucifers, gaismas un labestības dievs, cīnās par cilvēci pret Adonaju, tumsas un cietsirdības dievu.”
1870. gadā A. Paiks noslēdza slepenu vienošanos ar Eiropas iluminātu līderi, Itālijas politiķi Džuzepi Madzīni. Līdz ar to A. Paiks tika atzīts par augstākās – pallādiskās brīvmūrniecības vispasaules patriarhu ar vārdu Limund Ensoph. Pallādistos tika uzņemti tikai masonu augstākajā – 33. pakāpē iesvētītie, kas vienīgie uzzināja, ka brīvmūrnieku patiesais, augstākais mērķis ir panākt Lucifera uzvaru pār Adonaju. Turklāt pallādismam tika pakļautas arī kristīgo brīvmūrnieku neatzītās ebreju masonu ložas „Bnai Brith” un „Memphis Mizraim”.
Nakamajā gadā pallādistu patriarhs vēstulē Dž. Madzīni izklāstīja jaunas pasaules kārtības sasniegšanas plānu ar trīs pasaules karu palīdzību. Pirmā kara beigās Krievijai bija jānonāk pilnīgā iluminātu kontrolē un jākļūst par draudu Rietumu pasaulei. Bailes no šī bubuļa veicinās Rietumu valstu apvienošanos starptautiskās organizācijās, kas savukārt atvieglos iluminātu kontroli pār valstu ekonomisko un militāro potenciālu. Otrā pasaules kara rezultātā Krievijas ietekmes sfēra, kā arī bailes no tās paplašināsies, turklāt izveidosies Izraēlas valsts. Tā spēlēs galveno lomu trešā pasaules kara izraisīšanā – ilumināti radīs un stimulēs ķildas starp cionistiem un arābiem, kas pāraugs globālā sadursmē starp Rietumu un musulmaņu civilizācijām. Vienlaikus tiks izraisīti konflikti Rietumu sabiedrības iekšienē – savstarpēji sarīdītas dažādas sociālās grupas, ticīgie un ateisti, kas izraisīs vēl nebijušu noziedzības un vardarbības vilni. Šajā globālajā haosā ilumināti piedāvās risinājumu – vienotu vispasaules valdību, ekonomiku un visu cilvēka dzīves jomu kontroli, kas tiks labprātīgi pieņemta. Kā redzams, šis plāns līdz šim ir īstenojies perfekti, un mūsdienās ir manāmas izteiktas iluminātu iecerētā trešā pasaules kara tuvošanās pazīmes.
1903. gadā vispasaules masonu valdnieka troni no Čarlstonas uz Romu pārcēla jaunievēlētais patriarhs, itālietis Adriāns Lemī. Cenšoties izveidot kaut ko izcili zaimojošu, viņš pavēlēja savā rezidencē - bijušajā pāvesta pilī, ierīkot klozetpodus tā, lai to saturs notecētu uz kapelas altāra. Kad celtnieki atteicās to darīt, iebilstot, ka tas būs nehigiēniski, Lemī lika pie ieejas pakārt apgrieztu krucifiksu un pielikt uzrakstu: „Pirms izej no šejienes, uzspļauj nodevējam! Slava Sātanam!”



Vispasaules baņķieru valdība
19. gadsimta beigās bija izveidojušies finansu elites ekonomiskās kundzības īstenošanas rīki – starptautiskie banku un uzņēmumu monopoli, kas spēja mākslīgi regulēt preču un naudas plūsmas, izraisīt inflāciju un ekonomiskās krīzes. Brīvā tirgus teorijas īstenošana valstu likumdošanā atcēla jebkādus ierobežojumus lielo monopolu kundzībai.
19. gadsimta otrajā pusē Rietumu pasaulē notika iluminātu inspirēta ideoloģiskā revolūcija – izveidots un plaši popularizēts materiālistiskais pasaulskatījums. Tajā tika noliegtas garīgās vērtības, slavināts sadzīves ērtību progress, bet cilvēks pielīdzināts dzīvniekam, kura vienīgā morāle ir – izdzīvo stiprākais un viltīgākais. Šinī laikā pastiprinājās visu cilvēka dzīves jomu reglamentācija un kontrole no valsts puses. Vienlaikus sabiedrība sadalījās ļoti bagātajā virsslānī un proletāriešu pūlī. Pret vardarbīgas revolūcijas idejām uzņēmīgie proletārieši kļuva par iluminātu armiju, kas gāza monarhijas Eiropā I pasaules kara beigās.
Milzīgs solis uz finansu elites vispasaules kundzību bija privātās Federālo rezervju bankas izveidošana ASV 1913. gadā. Baņķieri to piedāvāja kā risinājumu pēc mākslīgi izraisītas finansu krīzes. Plaukstošākās pasaules valsts valdība pēc 1913. gada kļuva par 12 lielāko pasaules banku vadītās Federālo rezervju bankas mūžīgu parādnieci, jo dolāru naudaszīmes apgrozībā turpmāk tika laistas vienīgi kā valdības parādzīmes bankai. Valstij tādēļ bija jāieķīlā bankai visi iespējamie īpašumi, turklāt jāmaksā procenti par to, ka Federālo rezervju banka nodrošina ASV ar naudu.
Federālo rezervju bankas akciju lielākie turētāji netieši veicināja abu pasaules karu izraisīšanos, finansiāli atbalstot abas naidīgās puses. Kopš 1915. gada Maksa Varburga banka Hamburgā sāka finansēt revolūcijas gatavošanu Krievijā, bet Padomju Krievijā milzu ienākumi no naftas ieguves nonāca Rokfellera kompānijā „Standard Oil”. Kopš 1925. gada ASV lielākās bankas ar savām investīcijām veica Vācijas militārās varenības atjaunošanu un vēlāk bija nacistu rūpniecības galvenie sadarbības partneri.
Sociālistu kustību sakūdītais proletariāts pēc pirmā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs gāza monarhiju. Izveidojās iekārta, ko mēs saucam par demokrātiju, tomēr tai atbilstošāks ir partokrātijas nosaukums. Šajā iekārtā politiskajām partijām, lai vestu savstarpēju cīņu, nepieciešama nauda; līdz ar to partijas nonāk atkarībā no finansu oligarhiem. Valdībās atrodas viegli ietekmējami ļautiņi ar tumšu pagātni – nepakļaušanās gadījumā draud neatklātā nozieguma publicēšana. Demoralizētais pūlis tomēr tos ciena veiklo blēdību dēļ. Politiķu pērkamība un amoralitāte, kā arī birokrātiskie liekēži un samudžinātā likumdošana rada tautā vienaldzību, pat riebumu pret politiku kā tādu.
20. gadsimtā iluminātu plāni īstenojās pasaules mērogā. Paralēli sabiedrības šķelšanai notika finansu un politikas centralizācija, ko pazīstam ar vārdu „globalizācija”. Pēc pasaules kariem haosa un nedrošības atmosfērā veidojās lielas politiskās un militārās apvienības – Tautu Savienība, ANO, NATO. Ekonomiskās apvienības, tādas kā ES, kalpoja finansu centralizēšanai un nacionālo valstu ekonomiskās patstāvības likvidēšanai. Finansu līdzekļi un visas ekonomiskās manipulācijas iespējas mūsdienās ir koncentrēti Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas Fonda rokās. Tādēļ tehniski ir iespējams, ka pasaules ekonomiskās un politiskās norises spēj kontrolēt neliela personu grupa.
Neoficiālie pasaules likteņu virzītāji, skaitā ap 300, atrodas visu iepriekšminēto apvienību un organizāciju vadībā. Uz pasaules kundzību pretendējošie savu darbību koordinē gan oficiālās organizācijās, gan lielākoties slēgtās konferencēs. Tā 1973. gadā, lai paātrinātu globalizācijas norises, tika nodibināta Trīspušu Komiteja – ASV, Eiropas un Japānas finanšu gigantu, politiķu, juristu un izdevēju apvienība. Kopš 1954. gada slēgtās sēdēs, kurās apspriež vispasaules valdības un armijas izveidošanu, pulcējas ap 120 Eiropas, ASV un Kanādas finanšu elites locekļi, dēvēti par Bilderbergas klubu.

Jaunā Pasaules Kārtība
Iluminātu galamērķis ir vispasaules valsts, kuras iekārta tiek saukta par Jauno Pasaules Kārtību (turpmāk – JPK). Tās būtība iezīmējas gan senajos iluminātu plānos, gan pašreizējā situācijā pasaulē.
Ar nākotnes plānošanu un apdzīvotības jautājumiem kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem nodarbojās Trīssimtu komisijas locekļu „Romas klubs”. Viņi izstrādāja pasaciņu par drīzo pasaules pārapdzīvotību un enerģētisko krīzi. Tā novēršama, mākslīgi izraisot karus, badu un epidēmijas pārapdzīvotajos reģionos, veicinot abortus un miršanu „dabīgā atbiruma” – narkomānijas, alkoholisma, nekvalitatīvas pārtikas rezultātā. Jāpiebilst, ka cīņa pret narkotiku tirdzniecību un prostitūciju tiek veikta fomāli, jo šie rūpali ir nozīmīgs finansu elites ienākumu veids. Galvenais Jaunās Pasaules Kārtības veidotāju bagātības avots ir nafta, tādēļ viņi visiem spēkiem nepieļauj citu lētu un efektīvu enerģijas avotu izmantošanu. Tā cīņā pret „nāvējoši bīstamo” kodolenerģētiku tiek izmantota zaļo kustība, propogandēta niekošanās ar saules, vēja un citu „perspektīvu” enerģiju iegūšanu.
Pašlaik tiek īstenota „zelta miljarda” koncepcija, saskaņā ar kuru visas dzīves ērtības tiks nodrošinātas miljardam pasaules iedzīvotāju, lielākoties Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Nākotnes ekonomiskā sistēma līdzināsies 19. gs. britu koloniālismam – „zelta miljardu” veidos vispasaules valdības ierēdņi, kalpotāji un tirgus darbinieki, kas paši neražos, bet patērēs pasaules melnstrādnieku – Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas iedzīvotāju saražoto. Spriežot pēc pašreizējās situācijas, Latvijai paredzēta atrašanās „zelta miljarda” piepilsētā – šeit būs priviliģēto miljardieru atpūtas zona un nekustamie īpašumi, bet Latvijas iedzīvotāji pēc izvēles varēs apkalpot un izklaidēt rietumeiropiešus vai nu savā zemē, vai pie baltajiem cilvēkiem. Jāatzīst, ka Latvija izrādījusies ideāls JPK poligons – varasvīri rekordīsā laikā ir likvidējuši gan ekonomisko neatkarību, gan politisko pašnoteikšanos, ar apskaužamu iztapību uztverot jebkuru no ārpuses nākušu direktīvu vai ierosinājumus.
Topošā jaunās pasaules sabiedrība ir augstākā mērā vienota ekonomiskā un masu kultūras ziņā, bet neticami sašķelta visos līmeņos un sastāvdaļās. Zem masu mediju sludinātā tolerances lozunga ir radīta grandioza arēna sociālajiem, reliģiskajiem, nacionālajiem, vecuma grupu, bērnu un vecāku, dzimumu, pat seksuālo orientāciju konfliktiem. Ekonomiskā nestabilitāte un demoralizēšanās vairo padibeņu un noziedznieku skaitu, kas neapzinoties veiksmīgi vairo spriedzi sabiedrībā. Cīņa ar terorismu un asinis par naftu visticamāk ir sākums megakonfliktam starp civilizācijām. Kad draudi un ciešanas sasniegs savu kulmināciju, neoficiālie pasaules valdnieki kā visu nelaimju novērsēju piedāvās pilnīgi noformējušos Jauno Kārtību.
Tā nozīmē vienotu pasaules naudu, armiju, likumdošanu un visu cilvēka dzīves jomu totālu kontroli. 19. gadsimtā JPK patriarhi kontroli bija iecerējuši veikt ar savstarpējas izspiegošanas palīdzību (veiksmīgi īstenota nacistiskajā Vācijā un staļiniskajā PSRS), tomēr modernie pasaules lielkungi izstrādājuši humānāku metodi – informācijas kontroli, pielietojot modernās tehnoloģijas. Pašlaik tiek veikta katra modernās sabiedrības locekļa detalizētas informācijas dosjē (tā ietver katru cilvēka darbību, par kuru ziņas tiek saglabātas datoros) veidošana un centralizēšana. Kontroles kulminācija, kas jau tiek izmēģināta uz mūsu četrkājainajiem draugiem, būs zem ādas iešūta idfentifikācijas mikroshēma – personas dokuments, kredītkarte un atrašanās vietas noteicējs vienlaikus. JPK pārkāpēji tiks sodīti, uz laiku bloķējot vai pavisam anulējot šo mikroshēmu, bez kuras nebūs iespējams izdzīvot jaunajā sistēmā. Tomēr JPK pārkāpēju būs maz, jo reti kurš riskēs zaudēt jaunās sabiedrības augstākās vērtības – materiālās dzīves ērtības un baudas, turklāt masu saziņas līdzekļi cilvēku tieksmes un prātus bez pūlēm virzīs Pasaules Valdniekiem vajadzīgajā virzienā.
Kāds tad ir JPK veidotā vidusmēra cilvēka psiholoģiskais portrets mūsdienās? Neraugoties uz sadzīves ērtībām, viņš dzīvo pastāvīgās bailēs un spriedzē. Baiļu atmosfēru rada masu saziņas līdzekļu dramatizētās ziņas par pasaulē valdošajiem konfliktiem, ekonomisko nestabilitāti, noziedzību, vardarbību, tomēr lielākas bailes JPK pilsonim ir zaudēt materiālo vajadzību apmierinātāju – ienākumus, līdz ar to pūļa acīs kļūstot par muļķi un neveiksminieku. Ienākumus JPK pilsonis cenšas saglabāt un vairot līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Viņš līdz galam neuzticas nevienam līdzcilvēkam – potenciālajam konkurentam, tādēļ jūtas vientuļš. Tajā pašā laikā viņš jūtas vīlies un vainīgs, jo nespēj sasniegt masu saziņas līdzekļu radīto nereālo dzīves standartu, būt ideāls vīrietis vai sieviete.
Kopš bērnības viņš ir pazemots – ģimenē, skolā, armijā, darbavietā, iemācās locīties stiprākā priekšā un mīdīt kājām vājāko, vai arī gūt baudu no pazemošanas. Garīgās vērtības viņš visbiežāk noliedz, jo ir apjucis raibajā viedokļu, reliģiju un filozofiju jūklī, tomēr izjūt tukšumu dvēselē. Tas rada dusmas un sevis ienīšanu, kas bieži izverd kā maniakāla slepkavošana vai pašiznīcināšanās (tas ietilpst JPK plānos, jo vairo nestabilitāti sabiedrībā). Grandiozo iekšējo sašķeltību JPK pavalstnieks cenšas mazināt ar nelegāli, toties brīvi pieejamām reibinošām vielām (tas vairo finansu elites ienākumus), vai haotiskiem seksuāliem piedzīvojumiem (arī tas ietilpst iluminātu plānos, jo JPK nav paredzēta ģimene). Vispārējas nestabilitātes un apjukuma atmosfērā JPK radītā būtne gaida brīnumlīdzekli no ārienes, kas nodrošinās netraucētu dzīvi un materiālu labklājību.
Vai tas cilvēku spēj darīt laimīgu – uz šo jautājumu ir jāatbild pašam sev, līdz ar to veicot izvēli – kļūt par iluminātu vadītu biorobotu vai sevī un sabiedrībā saglabāt un izkopt savu neatkārtojamo individualitāti.


Alberts Paiks, modernā sātanisma pamatlicējs, kurš apvienoja vispasaules masonu eliti zem slepenas vadības un izveidoja Lucifera kultu. Miesās varenā pasaules patriarha iemīļotākā izklaide bijusi pieēšanās un piedzeršanās līdz nemaņai, sēžot uz fallveida troņa kailu prostitūtu bara ielenkumā.


Godkārīgais profesors Ādams Veishaupts, Bavārijas iluminātu ordeņa līderis, izstrādāja iluminātu organizatoriskos principus un ideoloģiju. Lielā mērā tos noteica jezuītu skolā jaunībā iemantotie pazemojumi un naids pret jebkuru reliģiju.


Maijers Amšels Rotšīlds aizsāka starptautiskā prīvātbanku tīkla izveidošanu. Savā testamentā viņš noteica, ka Rotšīldiem piederošo banku finansu operāciju atskaites jāpatur stingrā slepenībā, sevišķi no valstu valdībām.


Zbigņevs Bžežinskis, NATO padomes loceklis, ASV prezidenta Dž. Kārtera padomnieks, viens no Trīspušu komisijas dibinātājiem. Iluminātu nākotnes vīziju viņš aprakstījis grāmatā „Tehnokrātiskā ēra”: cilvēcei jākļūst par biorobotu masu, ko ar moderno tehnoloģiju palīdzību pārvaldīs un kontrolēs neliels izredzēto loks. Viņš trāpīgi raksturo vispārējo politisko situāciju mūsdienu Rietumu pasaulē: „Nacionāla valsts kā cilvēku organizētās dzīves fundamentāla pamatvienība ir zaudējusi spēku. Starptautiskās bankas un multinacionālās korporācijas darbojas un plāno termiņos, kas krietni apsteidz nacionālo valstu politiskās koncepcijas.”


Deivids Rokfellers, Trīspušu komisijas dibinātājs, pārstāv vienu no ietekmīgākajām bagātnieku elites dinastijām. Rokfelleru ģimenes fonds nodrošina milzu līdzekļus sabiedriskās domas veidošanai iluminātu interesēs. 1946. gadā fonds piešķīra 139 000 dolārus Otrā pasaules kara cēloņu oficiālās versijas izveidošanai. Tajā visa vaina kara izraisīšanā tika novelta uz Ā. Hitleru, bet ASV baņķieru finansiālais atbalsts nacistiem – noklusēts.



Iluminātu galvenais simbols – ASV mazais zīmogs, kas kopš 1934. gada pēc 33. pakāpes masona, prezidenta Franklina Delano Rūzvelta rīkojuma tiek drukāts uz dolāra banknotēm. Augšā – uzraksts latīņu valodā „Mūsu lieta uzvarēs”, apakšā – „Jaunā Pasaules Kārtība” (iespējams tulkot arī kā „Jaunā Laikmeta Kārtība”). Piramīda simbolizē stingru hierarhiju šajā kārtībā, kuras augšgalā ir no sabiedrības nodalīta, visuredzoša vara. Zīmogā sastopamais skaitlis 13 (burti devīzē Annuit Coeptis, pakāpes piramīdā) ebreju maģijā – Kabalā simbolizē visu elementu pilnīgu pārveidošanu jeb transformāciju.


Bafometa tēls, kas simbolizē pretmetu – gaismas un tumsas, vīrišķā un sievišķā, labā un ļaunā sajaukšanos cilvēka apziņā, vienlaikus arī divkosību un noslēpumainību.



1991. gada 11. septembrī ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais paziņoja, ka karš pret Irāku tiek veikts jaunas pasaules kārtības nodibināšanas nolūkos.[/b] Uzbrukumu musulmaņu pasaulei turpināja un paplašināja viņa dēls un pēctecis prezidenta amatā. Daudzas kompetentas personas atzīst, ka 2001. gada 11. septembra traģēdiju Ņujorkā un Vašingtonā sarīkojuši nevis musulmaņu teroristi, bet ASV slepenie dienesti, lai sabiedrības acīs attaisnotu ASV militāro invāziju un raisītu naidu pret islama civilizāciju. Kā konflikts attīstīsies turpmāk un kādi spēki virza pašreizējo ASV prezidentu?




Iluminātu Jaunā Pasaules Kārtība īstenībā nozīmē nevis progresu, labklājību un iecietību, bet visaptverošus konfliktus un tiem sekojošu totālu sabiedrības kontroli. Iedarbības mehānisms uz cilvēku ir ļoti vienkāršs: manipulēšana ar indivīda tieksmēm un vērtībām. Slepeno organizāciju pētnieks Entonijs Satons secina: „Lai kā arī cilvēki neēstos savā starpā, meklējot vainīgos: vai nu labējos ekstrēmistus, vai žīdu – masonu sazvērestību, monopolu un mafijas centienus vai vēl ko citu, viņi tos neatradīs. Jo tie, kas kaitē cilvēkiem, ir krietni gudrāki par viņiem un atrodas ārpus tiem, bet kaitē ar tā palīdzību, kas ir cilvēkos – pateicoties mūsu sīkajām kaislībām un pseidovērtībām, cīņai ar kurām valdībām nav efektīvu līdzekļu.”


(c) Agris Dzenis (Kardināls Agris)