sapņojam

pm:
Sapnī ir divi jauni vīrieši, kuri ar mašīnu iebrauc kāda skaistā divstāvu koka namu iekšpagalmā, tālāk neatceros, ko viņi tur dara, bet vēlāk viņi stāv pie viena nama durvīm, uz kāpnītēm, un domā, cik jautri būtu piezvanīt un aizlaisties. Kamēr viņi domā, durvis atver maza meitenīte un aicina viņus iekšā. Tur pie galda sēž mierīga un harmoniska ģimene - mazās meitenītes tēvs un māte, kā arī vecmāmiņa. Jaunie cilvēki apstaigā dzīvokli. Visapkārt plauktos ir grāmatas, vienā no tiem arī kasešu atskaņotājs "EĻZA" (par tehniskajiem smalkumiem - tāds laikam vispār neeksistē). viens no viņiem atgriežas no kādas istabas, atradis tādu mazliet indiāniska izskata aprocīti. Viņi tiek aicināti pie galda, bet tad tēvs ieminas, ka viņu nepareizi novietotā mašīna iekšpagalmā ir traucējusi visu dienu. Viens no jaunajiem cilvēkiem to pārvieto, un kā atvainošanos izņem no mašīnas vienu no daudzajiem tur esošajiem gleznu rāmjiem. Šis gleznas rāmis vairāk izskatās pēc viengabalaina koka izstrādajuma, uz kura iegriezts izkrāsots kuģis, bet malās redzams, ka tas izmantots par rāmi kādai gleznai, kuras audekls bijis uzlīmēts virsū kuģa attēlam. Rāmi/gleznu dāvina sievietei un viņa ar prieku to pieņem, bet līdzko viņa to paņem rokās, gleznrāmis kļūst mīksts un plandošs, viņa to uzvelk kā svārkus un izsaka pateicību par šo dāvanu. Jaunie cilvēki ir nenormāli pārsteigti, bet neko nesaka un turpina piedalīties vakariņās. Pēc vakariņām viņi tomēr nezitur un aicina sievieti parunāt kāda klusākā vietā, lai paskaidrotu nesaprotamo situāciju. Viņi ieiet mazā telpā ar galdu, kur sēž arī mazā meitenīte un vecmāmiņa, no kuras mutes kaut kāda neizskaidrojamā veidā sarunas vidū sāk skanēt fantastisks blūzroka solo. Mazā meitenīte cenšas viņu apklusināt, liekot roku priekšā mutei, bet tas rada vaha pedāļa efektu. Solo beidzas un paskaidrojums turpinās. Sieviete saprot situāciju un novelk svārkus, sēžot uz grīdas. Viņai nav apakšveļas un viņa slēpjas aiz atkalradušās gleznas.

klusums:
Pirmajā naktī atbraucot ciemos uz laukiem es ilgi un dikti sapņoju par visādiem notikumiem saistītiem un nesaistītiem ar manu onkuli. Notikumi un vide nebij reāli (atsevišķas vietas jau sapņos bij redzētas, pilsēta) Pats trakākais bij tas, ka pamazām, pamazām viņš(onkulis) deva man norādes par to, kas būs, un tad, kad man neuzkrītoši ar vienu no norādēm (tāda kā metāla, tāda kā salocīta papīra bumbiņa) gribēja pateikt par viņa nāvi, es jau uzreiz sapratu. Daudz emociju. Sapnī vairāk, bet pamostoties arĪ pietiekami (novēlu vēl ilgi manam onkulim nodzīvot!). Emocijas pa pusei tādas plūstošas, ikdienišķas, tādas ikdienas dzīves sapņaini neapzinīgas. Un tad sēras. Bet arī nevis ar pompozumu un efektu, bet ilgi dziļas un pārdomu veidā sevī slēptas, piemēram, kad uzzināju par nāvi, man pāris asaras nobirēja, klusi, ne vairāk.

Patīk emociju sapņi, emocijas tajos ir daudz tīrākas un skaidrākas, tādas kā patiesākas. Bet nu šis... tomēr krietna wtf sajūta pamostoties.