sapņojam

klusums:
Pirmajā naktī atbraucot ciemos uz laukiem es ilgi un dikti sapņoju par visādiem notikumiem saistītiem un nesaistītiem ar manu onkuli. Notikumi un vide nebij reāli (atsevišķas vietas jau sapņos bij redzētas, pilsēta) Pats trakākais bij tas, ka pamazām, pamazām viņš(onkulis) deva man norādes par to, kas būs, un tad, kad man neuzkrītoši ar vienu no norādēm (tāda kā metāla, tāda kā salocīta papīra bumbiņa) gribēja pateikt par viņa nāvi, es jau uzreiz sapratu. Daudz emociju. Sapnī vairāk, bet pamostoties arĪ pietiekami (novēlu vēl ilgi manam onkulim nodzīvot!). Emocijas pa pusei tādas plūstošas, ikdienišķas, tādas ikdienas dzīves sapņaini neapzinīgas. Un tad sēras. Bet arī nevis ar pompozumu un efektu, bet ilgi dziļas un pārdomu veidā sevī slēptas, piemēram, kad uzzināju par nāvi, man pāris asaras nobirēja, klusi, ne vairāk.

Patīk emociju sapņi, emocijas tajos ir daudz tīrākas un skaidrākas, tādas kā patiesākas. Bet nu šis... tomēr krietna wtf sajūta pamostoties.