Marķīzs de Sads "JUSTĪNE jeb Tikumības nedienas"
1
Ja, cieņas pilni pret sabiedriskajām normām un nekad nepārkāpjot to uzliktās barjeras, mēs par spīti visam piedzīvojam to, ka esam sastapušies tikai ar ērkšķiem, kamēr ļaunie plūc vienīgi rozes, tad vai gan cilvēki, kuriem nepiemīt pietiekami izteikts tikumiskais pamats, kas paceltu tos pāri šiem novērojumiem, neaplēsīs, ka labāk ļauties straumei nekā pretoties tai? Vai viņi gan neteiks, ka tikumība, lai cik daiļa arī būtu, ir sliktākā izvēle, kad tā izrādās pārāk vāja, lai cīnītos pret netikumu, un ka šajā caur un caur samaitātajā gadsimtā visdrošāk rīkoties tā, kā rīkojas citi? Vai mazliet mazāk skolotie, ja vēlaties, ļaunprātīgi izmantodami iegūtās zināšanas, viņi tāpat kā Zadiga eņģelis Jesrads neteiktu, ka nav tāda ļaunuma, no kura nevarētu dzimt labais, un ka viņi var nodoties ļaunumam, jo tas patiesībā ir tikai viens no veidiem darīt labu? (..) daudzkārt labāk ir ieņemt vietu ļauno vidū, kas zeļ un plaukst, nekā tikumīgo vidū, kas cieš sakāvi?
