![]() | |
Čaks Palanjuks "Cīņas klubs" //pirmā daļa
Ar vienu minūti pietiekot, teica Tailers, tās labā esot smagi jāstrādā, bet ideāla minūte esot pūliņu vērta. Mirklis - tas esot vislielākais, ko jebkad var gaidīt no ideāla. *** Tu pērc mēbeles. Tu sev saki, šis ir pēdējais dīvāns, kas man jebkad dzīvē būs vajadzīgs. Nopērc dīvānu un pēc tam pāris gadus jūties apmierināts: lai kas izietu greizi, tu vismaz esi ticis galā ar savu dīvāna jautājumu. Pēc tam - piemērotu trauku komplektu. Pēc tam - ideālo gultu. Aizkarus. Paklāju. Pēc tam tu gluži kā slazdā esi iesporstots savā burvīgajā ligzdiņā un lietām, kas agrāk piederējušas tev, tagad piederi pats. *** "Daudzi jauni cilvēki mēģina atstāt iespaidu uz citiem, pirkdami pārāk daudz mantu," durvju sargs noteica. [..] Durvju sargs pārliecās man pār plecu un teica: "Daudzi jauni cilvēki paši nezina, ko īsti grib." [..] "Jaunie cilvēki domā, ka grib visu pasauli." [..] "Ja nezini, ko gribi," sacīja durvju sargs, "tad beigās tev ir daudz kā tāda, ko tu nemaz negribi." *** Pec tam kad esi bijis cīņas klubā, skatīties futbolu pa televīziju ir tas pats, kas skatīties pornogrāfiju, ja tās vietā tev varētu būt lielisks sekss. |