|
|
|
Jūlijs 28., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) blondulla | 21:33 - Kā Elza no „dienesta” izvairījās
Tas notika sen, nē, ļoti sen. Kad meitene Elza vēl skolā mācījās.
Neliela atkāpe. Bija kādreiz tālajos padomju laikos tāda darba nometne „Lotoss”, kur pilsētas bērni varēja uzzināt, kas ir bietes, kaplis, nezāles, traktors ar iereibušu traktoristu un kolchoza ēdnīca arīdzan. Tad nu pēc 7.klases arī Elza tur pabija un, bietes kaplējot, nopelnīja priekš tiem laikiem un savam vecumam (14 gadi, pēc mūsdienu mērauklām – pokemoniete tātad) nevāju piķīti (rublīti).
Viss it kā bija labi, un Elza pieteicās uz „Lotosu” arī nākamajā gadā - pēc 8.klases. Bet kaut kā tomēr pēdējā brīdī, kad jau bija pienācis jūnijs un vajadzēja doties uz tiem spaidu darbiem, Elza pārdomāja (iemesli aizmirsušies) un atteicās braukt. Taču atteikties, kā izrādījās, nemaz nebija tik vienkārši. Klases audzinātāja pieprasīja ārsta zīmi, citādi esot jābrauc, lūzt vai plīst. Jāteic, ka toreiz 15-gadīgam bērnam nopirkt ārsta zīmi praktiski nebija iespējams. Ko nu? Un te Elza, gaišā galva, atcerējās sāpīgu notikumu, kurš varēja tagad kļūt par to laimi nelaimē.
Un noticis bija, lūk, kas. Pirms dažām nedēļām visādi citādi pozitīvā meitene Elza sakāvās ar savu māsu (arī tikpat pozitīvu) un pamatīgi sasita labās kājas (atkārtoju – kājas!) vidējo pirkstu. Sasita to, kauns un negods, sperot māsai pa kājas stilbu. Jāsaka, pirksts sāpēja dikti un diezgan ilgi bija pietūcis. Māsas, protams, salīga mieru, un veselā māsa pat lika spirta kompreses uz cietušās Elzas ekstremitātes.
Tā nu viltīgā Elza ar savu, vēl aizvien mazliet pietūkušo, pirkstu aizgāja pie ķirurga. Poliklīnikas ķirurga. Tas, kurš kaut kaut reizi mūžā ir apmeklējis ķirurgu poliklīnikā, zina, ka poliklīnikas ķirurgiem nemēdz būt Audera „zelta rokas”. Taču Elza par ķirurga prasmi vai neprasmi nesatraucās, jo viņai jau nevajadzēja, lai viņu ārstē. Viņai tikai vajadzēja oficiālu zīmi, „broņu”, kas viņu atbrīvotu no dienesta „Lotosā”. Ķirurgs, pavirši uzmetis acis Elzas pēdai, nosūtīja viņu uz rentgenu. Rentgena rezultāti Elzu pārsteidza. Pat ļoti. Izrādījās, – pirksts bija lauzts. Protams, dažu nedēļu laikā tas bija paspējis, kā nu pratis, arī saaugt. Par to gan nekā nezināja ķirurgs. Viņš, pamatojoties uz rentgena rezultātiem un savām trūcīgajām zināšanām, izdarīja to, ko lika viņa ārsta pienākums. Viņš norīkoja māsiņu „iesaiņot” pacientes Elzas kāju ģipsī. Elza gan mēģināja vārgi protestēt, sak, gan jau kaut kā, vai nu vajagot tagad vasarā ģipsi... Ķirurgs bija nepielūdzams.
Taču māsiņa bija vēl īpašāks gadījums. Vai nu mazliet pakurla vai vienkārši dumja, taču ģipsēšanu viņa veica ļoti interesanti. Notinusi Elzas pēdu un kāju līdz pusstilbam ar ģipsi, māsiņa atstāja nesaģipsētus tieši kāju pirkstus, ieskaitot arī lauzto pirkstu. Elzai tas šķita, maigi izsakoties, dīvaini, tāpēc viņa noprasīja, vai tiešām tā būšot pareizi. Te māsiņa beidzot iedomājās pajautāt: „Kas tad tev ir lauzts? Ak, pirksts?! Un es domāju, ka tev sarauta Ahilleja cīpsla.” Stulbā zoss!!
Tā nu ģipsis tika plēsts nost, un pēda ķēpāta un vīstīta no jauna. Elzai bija milzīga vēlēšanās pateikt visu, ko viņa domā par vājprātīgo māsiņu un tizlo ķirurgu, taču viņai vajadzēja to sasodīto ZĪMI! Un viņa to dabūja. Un uz „Lotosu” neaizbrauca. Taču prieks par to nemaz nebija tik liels. Līdzīgi kā Semjons Semjoničs Gorbunkovs nēsājās ar savu briljantu roku, Elza pilnīgi bezjēdzīgi 10 dienas jūnijā nolēkājās ar baltu zābaciņu (kuru viņa gan pamanījās šad tad novilkt). Bet kā saka īri: „It could be worst!”:)
|
Reply
|
|