|
|
|
Jūlijs 28., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pikaczu | 15:36 - MaczoLV
Teiksma par lāčausi.
Sieviešu žurnālos bieži ir lasāmi raksti par īsta latviešu vīrieša pazīmēm, būtību un identitāti.
Vakar autobusā no Varšavas uz Rīgu redzēju vienu cilvēku, kas man lika atsaukt atmiņā par šo tēmu lasīto.
Pa ceļam autobuss piestāj Belistokā, kas ir visai padrūma paskata pierobežas pilsētele, kuras galvenie civilizācijas centri (bazars, McDonald's) ir sakopoti ap autobusu pietaatni. Smēķim un WC apmeklējumam atvēlētais laiciņš bija gandrīz jau iztecējis, kad ievēroju autobusa ejā, cilvēku kura paskats, man instinktiivi lika pārbaudiit vai somiņa, kurā ir pase un naudas maks ir nolikta drošā vietā. Liela, sarkana, uzpampusi seja, netiiras, nošmurkušas drēbes ar ketčupa traipiem uz sāniem, īsi nogriezti, netīri un izspūruši mati, dvinga, kuru var sajust no 3,5 m attāluma. Nodomāju, ko tagad? Sāks dziedāt vai kā citādi diedelēt naudu no apjukušiem tūristiem? Spējš satraukums bija arī citu braucēju sejās. Draudzene, kas sēdēja man blakus pēkšņi sāka ķiķināt un iečukstēja man ausī :"Izlasi!" Uz tēvaiņa daudz cietušā T-krekla izbalējušiem burtiem bija rakstīts "Lāčplēsis". Tātad ceļabiedrs un tautietis.
Lai gan bija skaidri redzams, ka kājās vīram palīdz noturēties tik vien kā ieradums pārvietoties vertikāli, romantikas un piedzīvojumu kāres dzirksts iegailējās viņa acīs. Vērtējoš skatiens lēni slīdēja pār visām pa vienai sēdošajām sievietēm. Izvēle visbeidzot krita uz krievieti ar kupli uzkasītiem baklažāna krāsas matiem. Sākumā dāmai glaimoja viņai izrādītā uzmanība un viņa vīteroja Lāčplēša dramatiskajam stāstam līdz.
Lāčplēsis, plaši plātīdamies ar izteiktu latvieša akcentu klāstīja kaut ko no sērijas:"Potskaljznulsa, upal, otcznulsa - gips"
Viņa dūjiņa ik pa laikam, kamēr Lāčplēsis pirms jaunas rindkopas vilka plaušās gaisu, noelsās tūtiņā savilktām lūpiņām "Ūūūžess" vai "kaššmar".
Jau pēc kādiem 150 km Lāčplēsis Golubuškai bija aplicis roku ap pleciem un purnu piebāzis pavisam tuvu. Dūjiņa bija kļuvusi ievērojami klusāka. Nākamajā pīppauzē Lāčplēsis kāpa ārā no autobusa ar abām rokām pieturoties pie kādas jaunas igaunietes sēžas vaigiem. Pasažieri turpināja izlikties it kā Lāčpēsis nebūtu nedz redzams, nedz saožams.
Īsi pirms robežas Lāčplēša stāstā iestājās pauze, viņš bija iesnaudies ausi uzlicis trauslajai sievietiītei uz krūtīm. Uz PL/LT robežas Lāčplēsis izkāpa no autobusa un gandrīz dejodams (2 soļi, kniksis, 3 soļi uz priekšu, 1 solis atpakaļ) aizgāja uz naudas maiņas kantori. Atpakaļ viņš soļoja līdzīgā gaitā, bet viņa rokas bija aizņemtas ar divām plastmasas kafijas glāzītēm, no kurām viņš pamīšus diezgan skaļi strēba. Izstrēbis vienu glāzi tukšu, otrajā glāzē palikušo viņš aiznesa savai sirds dāmai.
Lāčplēsis turpināja izplesties kā rūgstoša mīkla - viņš aizņēma jau 1,5 sēdvietu (dūjiņa bija ierāvusies pavisam stūrītī un ar abām rokām izmisīgi turējās pie dāvātās kafijas glāzes), viena liela, spalvaina botā ieauta kāja bija izstiepta autobusa visai šaurajā ejā, bet rokas bija uzstutētas uz priekšā sēdošās sievietes krēsla atzveltnes galvgaļa. Tomēr no pasažieru puses neizskanēja ne mazākie protesti.
Uz LT/LV robežas Lāčplēša piesārtušās acis bija kļuvušas vēl šaurākas un viņam no rokām ik pa laikam šļuka ārā 1,5 l minerālūdens pudele.
Kad autobuss pienāca Rīgā, dūjiņa ātri paķērusi savas mantiņas notinās neatsveicinājusies, bet Lāčplēsis vēl kādu brīdi stāvēja blakus autobusam un ar acīm kādu pasažieru vidū meklēja...
|
Reply
|
|