|
|
|
Jūlijs 28., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fedrs | 12:27 - Sportisks pastāsts par apģērbu. Episode I
Disklaimeris: Visi notikumi un personāži ir izdomāti. Iespējamās sakritības ar reāliem cilvēkiem, vietām vai notikumiem ir nejaušas. ;)
Tas notika tālajā tūkstoš deviņsimts astoņdesmit neatceros kurā gadā, kad liela daļa cibistu apmeklēja savu pirmo universitāti - pirmskolas mācību iestādi -, bet citi vēl bija tikai projekta stadijā. Pasaules vieglatlētikas arēnu kārtslēkšanas sektoros jau kuro gadu nepārspēts valdīja Sergejs B., savukārt Latvijas PSR, tiesa ar pieticīgāku rezultātu, tomēr tikpat pārliecinoši, es pat teiktu - daudz pārliecinošāk, dominēja Aleksandrs O.
Reitings ir laba lieta, bet sacensību nolikumi aizvien bijuši nežēlīgi. Katru gadu no jauna karalim bija jāpierāda savas tiesības saukties par labāko un pievienot saviem krājumiem vēl pārsimts gramus krāsainā metāla. Tā arī minētā gada visai saltā janvāra pēcpusdienā atlēti no jauna bija savākušies Rīgas Sporta manēžā, lai pacīnītos par otro un trešo vietu kārtslēkšanā. Aleksandrs O. savu žiguli bija kurbulējis, protams, tikai un vienīgi, lai aizvestu kārtējo čempiona titulu.
Cīkstēšanās skrejceļā tuvojās noslēgumam. Arī kārtlēcēji beidza muļļāties, un pēdējie censoņas izdarīja vēl pēdējos mēģinājumus austumā zem 5 metriem, izšķirdami sudraba medaļas likteni. Bija pienācis brīdis, kad, kā ierasts, sektorā ierodas Saša un palūdz latiņu novietot kādu strēķi virs 5 metriem.
Tāds pats kā atnācis, garajās treniņbiksēs, nometis tikai jaku, viņš izdarīja pirmo lēcienu. Par lielu pārsteigumu tiesnešiem, citiem lēcējiem, kuri jau vāca prom no sektora savu inventāru, un pāris meitenēm no zvaigznes tradicionālā eskorta, kāda no sportista ķermeņa daļām skāra latiņu un to nogāza. Kam negadās! Arī lieli meistari mēdz kļūdīties. Aleksandru tas nebūt nesamulsināja un viņš, uzsmaidījis brunetei no fanu pulciņa, nesteidzīgi sāka gatavoties otrajam mēģinājumam.
Vai nu pusdienās bija gadījies pavairāk apēst, vai nu brunete bija gadījusies pārlieku karstasinīga, kas to tagad pateiks, taču arī otrais lēciens bija neveiksmīgs. Nelielais skatītāju pulciņš noelsās. Ziņkāres pārņemti kārtslēkšanas sektora tuvumā sāka pulcēties sportisti, kuriem sacensības citās disciplīnās bija jau beigušās. Aleksandrs pie sevis klusi lādēdamies, tomēr nepiemirsis pamāt tribīnēm, devās uz ieskrējiena vietu. Tiesnesis nedaudz īgni, jo spēķošanās kārtslēcēju starpa jau ta bija pārlieku ieilgusi, uzsauca, lai tak beidzot ķēmoties un velkot nost garās bikses.
Aleksandrs arī pats jau bija aptvēris, ka šī nebija viņa laimīgā diena, tāpēc, lai arī nesteidzīgi, tomēr šņorēja vaļā bikses, pavilka tās lejup un... te patukšās tribīnes
noelsās atkal, bet nu jau skaļāk. Neparedzējis aizķeršanos pirmajos lēcienos, Aleksandrs bija piemirsis uzvilkt īsās sporta bikšeles.
Neņemos tagad vairs apgalvot, vai sportists iekļāvās lēcienam atvēlētajās divarpus minūtes un paguva aizskriet līdz gērbtuvēm un atgriezties sektorā, kas nav neiespējams, jo Sporta manēžā, atšķirībā no Daugavas stadiona, ģērbtuves patiesi atrodas rokas stiepiena attālumā, vai arī tiesneši bija pretīmnākoši un pievēra acis uz šo sacensību reglamenta punktu. Tam nav nozīmes. Galvenais, ka trešais lēciens bija sekmīgs, meitenes sita plaukstas, un statistikas krājumos arī tajā gadā, tāpat ka pirms un vēl daudzus gadus pēc, tika ierakstīts Aleksandra O. vārds.
|
Reply
|
|