|
|
|
Jūnijs 28., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) blondulla | 01:05 - Kā es gāju zvēriņus lūkoties
Mērķis – doties uz Līgatnes dabas takām un aplūkot tur visus piedāvātos un nepiedāvātos zvēriņus. Esmu divreiz tur jau bijusi, tāpēc arī nebija ne mazākās aizdomas, ka pasākums varētu izvērsties tik ekstremāls. Piebildīšu, ka uz Līgatni abas reizes tiku aizvizināta, droši vien tāpēc topogrāfiskajai idiotijai nebija lemts toreiz izpausties. Šoreiz bija nodoms doties ar autobusu līdz Līgatnei... Kas tur nieka 1,5 stundas brauciens un turpat kaut kur netālu jau tās dabas takas arī būs...
Svētdien vislabāko nodomu vadīta rīdzinieku grupa 5 cilvēku sastāvā (es, dēls un māsa ar bērniem) lepni ieradās Līgatnē. Tas ir, autobuss mūs izmeta šosejas malā, pieturā „Līgatne”. Bērni, protams, gribēja jau ēst, tāpēc devāmies uz tuvējo viesu namu „Mana Muiža”. Tur mēs uzzinājām, maigi izsakoties, ne pārāk iepriecinošu ziņu – lai nokļūtu līdz dabas takām, mums jāmēro apm. 1 km pa šoseju, tad jāpagriežas pa kreisi un tad vēl... 9,5 km!! Zeme, atveries, vai mēs to spēsim?! Autobusi pa šo trasi ejot ļoti reti... Tas vēl maigi teikts. Patiesībā, kamēr mēs 3 stundas gājām, mēs satikām tikai vienu autobusu pirms pašām gājiena beigām.
Paēduši viesu namā gardas pusdienas (kas nu bij, tas bij), devāmies tālajā ceļā laimi, t.i. takas meklēt. Vilkāmies mēs diezgan lēni (kur gan mums steigties?), ceļš tiešām bija garš, lai neteiktu, ka ļoti garš. Nu ok, beidzot nokļuvām Līgatnes centrā. Tā laikam sauca to vietu, kur „satecēja” kopā daži ceļi un kaut kur pa vidu neprātīgos ceļotājus gaidīja tāds nedaudz paplucis bārs ar spēļu automātiem. Mda, eto vam ņe Rio... Tā kā bērni ATKAL gribēja ēst, iestiprinājāmies ar cepumiem „Selga”, atspirdzinošiem dzērieniem un devāmies tālāk līdz tām, tagad jau nolāpītajām, dabas takām, līdz kurām, kā izrādās, bija vēl 4 km... Saņēmu, protams, pelnītus pārmetumus par savu „spīdošo” taku ideju. Savu vainu sakaini takainajā pasākumā nenoliedzu...
Ilgais ceļš uz takām tuvojās finišam. Dēls pamanīja krūmos smuku lapsiņu, kas pēc tam pārskrēja pāri ceļam un iejoza mežā. Bijām gandarīti, ka esam ieraudzījuši jau pirmo zvēriņu (ja neskaita pūkaino tārpiņu – „guseņicu” uz šosejas). Lapsa turklāt bija „bezmaksas”, jo parādījās viņa mums kādu gabaliņu pirms kasēm, kur no mums noplēsa 1 latu no pieaugušā un 0.50 santīmu no bērna. Kāpēc noplēsa? Serviss Līgatnes dabas takās, maigi izsakoties, klibo. Informācijas centrs, kur mēs uzzināšot gan par autobusiem, vilcieniem utt. (tā kasiere solīja) plkst. 18, kad tur ieradāmies, bija jau slēgts (darba laiks līdz 18.30). Informācija par transportu atejamiem laikiem nebija nekur atrodama. Puisis, kas tirgojās ar tautiskajiem niekiem, pateica, ka pēdējais vilciens uz Rīgu no Līgantes dodas plkst. 19.20. Very nice!
Tātad atlika divi varianti – vai nu mēs tagad dodamies prom uz vilcienu, takas neredzējuši, vai arī dodamies takot, bet, kā pēc tam nokļūsim mājās, nav zināms.
Bērni atgriezušies no baisajām WC (vēl viens pārmetums GNP administrācijai), balsoja par to, ka zvēriņi esot jāredz šak vai tak. Gan jau kaut kā nokļūsim mājās! Mazie optimisti!
Labi, ko neizdarīsi bērnu dēļ. Zvēriņus tiešām redzējām, bet ne visus. Darbā nebija ieradušies – lūši, sumbri un meža ruksis Ansis, kuru biju iepriekš ļoti reklamējusi. Visjaukāk uzvedās lācenīte Līzīte (bet varbūt arī Ilzīte, no info nevarēja saprast. Vispār info norādes bija daudzviet noplēstas...). Tiešām apburošs radījums. Diviem citiem meža cūķiem – Rembo-Jānim (!) un Jancim nez kāpēc bija nogājusi spalva. Izskatījās kā skinhedi. Jancis nepievērsa mums ne mazāko uzmanību un turpināja rakt bedri, kas izrādījās viņa gulta. Ievēlies tajā, viņš aizvēra acis un sāka krākt. Tas mums bija signāls, ka nu ir vakars gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Lai nebūtu jāatgriežas informācijas centrā, mēģinājām sameklēt īsāko ceļu, kas mūs izvestu ārā no meža. Apmaldījāmies. Pēc tam laimīgi (tā sākumā šķita) atradām kaut kādu asfaltētu ceļu, kurš mūs aizveda... uz informācijas centru. Murgs! Tur mēs brītiņu atpūtāmies, pašūpojāmies un kātojām atpakaļ uz mājupusi, ja tā var teikt. Doma bija tikt līdz tam Līgatnes centram un tur sarunāt kādu mašīnu, kas mūs aizvestu līdz šosejai. Kāds naivums! Vienīgais, ko mēs tur paspējām, bija karsta kafija un snikers. Bija vēl cerība, ka par mums kāds labsirdis vai pat divi apžēlosies un aizvedīs līdz sapņu šosejai, kur mūs noteikti gaidīs autobuss. Kā plkst. 22 uzzinājām no 118, mūs vairs neviens nekur negaida. Pēdējais autobuss uz Rīgu aizgājis 20.46. Nu i čuhņa!!! Mūsu sašutums nebija vārdiem aprakstāms. Tikai dēla klātbūtne atturēja mani lamāties nešķīstiem vārdiem. Dēlu mana klātbūtne gan neatturēja.
Sašutums vērsās arī pret tiem maitām (droši vien līgatniešiem), kas pabrauca vēsi garām divām mātēm (varonēm) ar bērniem. Lopi!
Kājas gāja jau pilnīgā autopilotā... Acis vēl paspēja uztvert skaistu saulrietu un ausis - saklausīt lakstīgalu dziedāšanu. Dīvainā kārtā atpakaļceļš šķita īsāks, un beidzot parādījās ilgi gaidītā Pleskavas šoseja. Tad vēl nieka 1 km pa šoseju līdz tai nelaimīgajai autobusa pieturai, kurā gribējām pārliecināties, vai 118 tomēr nemeloja. Diemžēl 118 runāja taisnību. Ko nu? Divi varianti – vai nu stopojam vai arī dodamies uz nu jau zināmo viesu namu „Mana Muiža”. Izvēlējāmies pēdējo. Tikām jaukos divvietīgos numuros, samaksādami 15 Ls par katru, kas principā nav daudz. Bērni atkal gribēja ēst, mēs mazliet arī, bet vēl vairāk karstu tēju un balzāmu. Tālāk – duša un plata, ērta gulta. Rīts, kafija, autobuss, kurā, kāda laime!, bija arī brīvas sēdvietas. Snaudiens, dzimtā Rīga. Mājas, mājas, es jūs mīlu.
Vēl aizvien ir pastīvas kājas. Kopā bija noiets apm. 25 km. Man kā cilvēcim, kas nav pieradis tik daudz staigāt, tas ir rekords.
Vēl dažas vērtīgas atziņas:
Dodoties ekskursijā, vajag labāk sagatavoties. Apbruņoties ar karti, autobusu un vilcienu sarakstiem, svaigu informāciju par aplūkojamo objektu un tuvējām naktsmītnēm.
Noteikti līdzi paņemt naudas karti (labi, ka tik daudz prāta man bij` neatstāt to mājā).
Līgatne nav pilsēta, bet miests. Mani Līgatnē tik drīz vairs neredzēs.
Ja tev nav mašīnas, tad dabas takas tev praktiski nav lemts baudīt.
GNP mājas lapa ir pilnīgi garām. Nepieciešamo informāciju „tūrists parastais” tur nevar atrast.
Viesu namā „Mana Muiža” var labi paēst un izgulēties, iespējams, arī pārējais serviss ir ok.
Autobusu sarakstu Līgatne-Rīga sastādījuši cilvēki, kas ir šovinistiski noskaņoti pret rīdziniekiem.
Es patiesībā spēju vairāk, nekā biju iedomājusies. Ekstremālos apstākļos (šis pārgājiens man tāds bija) varu rīkoties diezgan konstruktīvi un loģiski, neceļu paniku un neraudu, pat ja esmu tuvu izmisumam. Īsāk sakot, esmu ļoti lepna par sevi.
Neskatoties uz visu, pasākums, kā man teica, esot savā ziņā tomēr izdevies. Pārdzīvojumu un negaidītu izjūtu netrūka, negatīvas emocijas mijās ar pozitīvām. Pēdējās laikam tomēr bija vairāk.
Viss beidzās kā pasakā - labi. Un tas ir galvenais.
Jauna dzīves devīze: „Kas tur ko nenoiet!”:-)
|
Reply
|
|