|
|
|
Jūnijs 10., 2004
fedrs
| 11:43 - Leģenda par pirtskunga gredzenu
Jāpieraksta kamēr atceros. Gadījums ir vecs. Zināmu apsvērumu dēļ drukātās hronikās nefiksēts. Laiku pa laikam, kad pametu skatu logā un ieraugo nožogoto bedri, atceros. Taču allaž nesanāk laika pierakstīt. Bet vēlāk, kad būtu brīvs brīdis, tas atkal piemirsies. Un aiz loga pārāk tumšs, lai nejaušī pamests skats atmodinātu atmiņu.
Reiz kādā itin glītā pilsētā Baltijas jūras krastā dzīvoja puisēns ar vārdā S. Bērnība bija laimīga un saulaina. Mamma, tētis, ome, opis, skolotāji, pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, CK ģenerālsekretārs, vectētiņš Ļeņins - visi viņu mīlēja. Tikai viena lieta viņu nomāca.
Opis mēdz ņemt mazo S. līdz uz pirti. Lielu, drūmu sarkanu ķieģeļu ēku. Pirtī lielie onkuļi, pēc sutināšanās uz lāvas veldzējušies ar alu, bet dažs arī ar ko dzidrāku, iesp;ejams stiprāku, pasāka apcelt puiku. Neviens vairs neatminas dzēlību iemeslu. Vai tāpēc, ka mazs, vai tāpēc, ka puika mazs, vai vēl ko citu bija izdomājuši. S. sidī tas atstāja neizdzēšamu rētu, lai arī ārēji viņš to nekādi ineizrādīja.
Gāja gadi un dzīve iegrozījās tā, ka S. kopā ar vecākiem pameta valsti. Svešatnē viņš uzauga, pieņēmās prātā, svarā, iedzīvojās mantā. Kad mainījās vara un bagāžai vairs nedraudēja ekspropriācija, S. atgriezās dzimtajā pilsētā. Aktīvi iesaistījās ekonomikā, nesmādēja pastāvēt pie auss politiķiem. Taču bērnībā piedzīvotais pāridarījums nebija aizmirsts.
Drīz vien kādreizējais puišelis, bet nu jau svarīgs vīrs, nopirka pirts ēku ar visām skārda bļodām, pirtssoliem un ģērbtuvju skapīšiem. Pirti apmeklētājiem slēdza. Ļaudis pamazām sāka aizmirstkas ēkā atradies un sāka to apiet ar līkumu. taču apkārtējomāju iedzīvotāji zināja stāstīt, ka vēlos vakaros pirtī iedegas gaisma, silst ūdens, pa izsistā loga rūti veļas tvaika mutuļi. Tur mazgājoties S. Viens, pats visa saimnieks, neviena neapsmiets...
Tiktāl šis stāsts patiesībā nemaz nav mans stāsts. To kāds žurnālists bija izpētījis, uzrakstījis un iesniedzis dzimtajam nevalsts valodā iznākošajam nedēļas laikrakstam drukāšanai. Taču gadījās tā, ka gan izdevējs, gan redaktore bija labos draugos ar S. Žurnālistu paslavēja par centību, piešķīra ceļojumu uz siltām zemēm un algas pielikumu, bet rakstu sadedzināja un vairs nepieminēja. Bet S. turpināja mazgāties savā pirtī.
Reiz tā mazgājoties viņam no pirksta nomuka zelta gredzens - sena ģimenes relikvija. Nokritis no pirksta, tas oripoja pupslokā pa grīdas flīzēm un nozuda kanalizācijas caurules melnajā rīklē. S. pavisam sabēdājās. Bet nebija viņa dabā sēdēt sašļukušam nolaistu galvu. Drīz vien ēka tika apjozta ar žogu un vīri darba kombinzonos ņemās ēku nojaukt, lai sameklētu un atdotu īpašniekam relikviju.
Ar ēkas nojaukšanu viņiem veicās itin raiti. Diemžēl ne ar gredzena meklēšanu. izmisušais S. lika turpināt darbu arī pēc tam, kad ēka pa ķeiģelim vien bija aizvesta prom. Strādnieki izkašāja pamatīgu bedri tai vietā, kur bija atradies nams. Viss velti. Tā arī līdz šodienai gredzens nav atrasts. Laiku pa laikam parādās vīri ar lāpstām. Taču rādās, ka pats saimnieks vairs nelolo lielas cerības un īpaši tos neskubina.
|
|
|
