|
|
|
Janvāris 30., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) snorke | 16:59
Tā nu gadījās, ka reiz meklēju sev vīrieti.
Nezinu – oho.lv gribu.lv vai sex.lv – bet atradās viens dikti svarīgs vīrelis, kas ziņoja, ka ir Firmas Vadītājs un Nopietniem Nolūkiem un tipa: velti vārdus netērēšu un muti nedzesēšu, garlaicīgas vecmeitas neizklaidēšu.
O, domāju, Īsts Vīrietis, lietaskoks.
Zvana kādu vakaru – tiekamies. Man jau tā kā likās, ka pārāk vēls - nu tā ap pusdesmitiem - un tā,,, bet šis ne – 5 minūtes tēja vietējā krogā, klondaikā. Kas ir, tas ir, manā miestā patiesi ir klondaika, pavisam netālu, un kas ir 5 minūtes un 1 tēja ? OK.
Nu tā: uzcērtos īsā bruncī, uzkrāsoju lūpas, zvana: piebraucis.
Atveru durvis, ielecu džipā,,, durvis aizcirtās kā zārka vārks, pie stūres – boksera un miesnieka krustojums. Pārlaiž man skatu kā tirgū un nosmīn. Man gaužām nelabi sametās, bet nu – domāju, 5 minūtes, 1 tēja, atpakaļ aiziešu kājām.
Krustojumā, kur stūre bij jāgriež pa labi, jams pagriež pa kreisi un iemauj pedāli grīdā.
Un mašiņš ar 120 km/h drāž cauri kāpu mežiem jūrmalciemu virzienā.
Sapratu: jautāt – a kur mēs braucam ? ir idiotiski.
Uzturēju dzīvu sarunu, kas gan nenācās viegli. Patiesībā maltās gaļas klucis ir sakarīgāks sarunas biedrs. Pati runāju ar sevi vispār.
Tikko biju savā mājā, mierā un siltumā. Tagad – brāžos nezināmā virzienā ar Džeku Uzšķērdēju . Dzīve ir skaista savā mainībā, odnako.
Gudroju, kā iziet no situācijas. Apstāties jams nedomā, garām jau pazib, šķiet Ķesterciems.
Ieraugot „kafejnīca”, saku: vēlos iedzert, apstājies
Tiešām klausa. Apstājamies.
Iekšā – pilnīgs tukšums, stūrī pamests video rāda kauko no hard porno
Tualetē prātoju - varbūt un aizlaisties. Bet kur likšos – kādus 100 km no mājas, pusnaktī, augstpapēžu kurpēs, bez naudas un telefona.
Atnāku un saku ”Tagad braucam atpakaļ”
Un viņš tiešām brauc.
Ieraugot Lapmežciermu, atslābu un jau iedomājos, cik laimīgi es tūlīt izkāpšu.
Pie Jaunķemeriem viņš samet stūri un iegriež mežā.
Neviena vārda.
Apstājamies un viņš izslēdz mašīnu. Esam kaukādā klajumiņā, ko labi zinu – vasarā te ir kafejnīca, šobrīd tikai tumsa un pielijušas priedes. Visvairāk man uzkrita uz nerva tas svinīgais žests, ar ko viņš izslēdza mašīnu - tipa kā garīdznieks saņem scepteri - varas žests.
Domāju: izkāpšu, man šī dēka sāk apnikt. Jūs domātu tāpat, ja stundu būtu uzturējis sarunu ar gaļas blāķi asinīm pielijušām ačelēm.
Izstiepu roku līdz durvīm, bet galvā kāda balss ļoti skaidri : neaiztiec durvis, tās ir bloķētas.
Dzirdu sevi sakam: Tu vēlies apskatīt jūru ?
Nekādas atbildes.
Otreiz: Tu_vēlies_apskatīt_jūru ?
Noņurd nnea
Tad griez atpakaļ !
Un zini, pagrieza.
Izlecot no mašīnas, atļāvos pateikt :
Paldies par burvīgo vakaru. Tu tiešām,,, zini, kā ar sievietēm apieties, patiesi bija jautri !!!
Viņs skatījās savām šaurajām sarkanajām actiņām – nezinu, nemācēju lasīt šā vīra dvēselē. Kas iespējams bija skaista un trausla kā jāņtārpiņa gaismas un sakuras zara krustojums.
Ejot uz nākamo randiņu nozvērējos: vairāk svešās mašīnās nekāpšu.
Un liktenim labpatikās,,, bet tas jau ir cits stāsts :)
|
Reply
|
|