[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 7 friends' journal entries.
| Sunday, December 7th, 2025 | ||
|
kochka |
10:13p | Pārdomām "Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība." Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci. Current Music: Stūrī zēvele - Neatsakos |
| Saturday, December 6th, 2025 | ||
|
kochka |
9:58p | Pāris teikumi par tikšanos ar rakstnieci Viktoriji Hanišovu Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju. Current Music: Ansis - Tā nav liela māksla |
| Friday, December 5th, 2025 | ||
|
kochka |
11:46a | Pārformulējot ierasto izteicienu: cik reižu tev jāsaka? Pa vienu ausi iekšā, pa otru ausi iekšā un viss paliek galvā. |
| Thursday, December 4th, 2025 | ||
|
kochka |
11:07a | Saulriets Kā var būt banāla saule? Current Music: Prince - Purple rain |
| Monday, December 1st, 2025 | ||
|
kochka |
8:22p | Aizmirsto grāmatu liktenis Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja! |
| Friday, November 28th, 2025 | ||
|
kochka |
9:22p | Uzzinu pēdējā Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi. Current Music: Depeche mode - Sometimes |
| Thursday, November 27th, 2025 | ||
|
kochka |
1:03a | Aizspriedumi Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo. "Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi." Kaspars Eihmanis |