[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 7 friends' journal entries.
| Saturday, October 10th, 2026 | ||
|
rasbainieks |
12:36a | labvakar, latvija, es zinu, ka jūs visi esat skaņumežā, tur mums visiem būtu jābūt, bet es pirmoreiz pa joferītcik gadiem skaņumežā neesmu, jo "kādam šai mājā ir arī jastradā", un šai sakarā man ir jautājums, jo šajā mirkļa struktūrā mans vispār smalki kalibrētais kompass lietas rāda ierobežotā apjomā, un viņš nerāda vārda aziāts lietojumu, jeb cik pieņemami ir tur, kur britu jaunieši ar saknēm četrās citās valstīs saka "my mom's half asian", latviski teikt "pa pusei aziāte", jo konteksts ir tāds, ka vairāk kā tikpat burtiņiem vietas nemaz arī nava, paldies |
| Thursday, October 8th, 2026 | ||
|
kochka |
11:28p | Let's encrypt! Vai punktiņi arī var būt šifrs? Tad jau kādas svešvalodas alfabēta izdziedāšana arī sanāk kā jauna šifra apgūšana. Un tā jau pavisam drīz varēs izveidot ideālo labirintu, kur nekad neko vairs nevarēs atrast. |
| Monday, October 5th, 2026 | ||
|
kochka |
12:18p | Uzraksts nr. 23 Par ko man jācieš? |
| Sunday, October 4th, 2026 | ||
|
kochka |
11:54p | Lasot šo, jutu, cik reizēm man joprojām pietrūkst vecmāmiņas - Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst. - Ko? - jautāja Ome Amigorena. - Pasauli, - teica Šaša. - Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti? Idioti neatsaucās. - Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt. - ... - Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās. - Ko? - Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu. - Es nemāku zīmēt. - Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt. - Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta. - Ļoti interesanti, kāpēc. - Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene! Pateica un aizgāja uz savu istabu. (..) "Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties." (..) "Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot. Nekādā gadījumā ar varu. Un visi visu laiku jokojas. Jau nelabi metas." Undine Radzevičūte "Zivis un pūķi"
( Turpat ) |
| Saturday, October 3rd, 2026 | ||
|
kochka |
8:18p | Laikam beidzot jāizguļas Dienā, kad zuda ticība savām lēmumu pieņemšanas spējām un veselajam saprātam, tomēr mierinoši redzēt kādu garāmgājēju ar auduma maisiņu, uz kura šāds piemirsts vēstījums: "Visam jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns." |
| Friday, October 2nd, 2026 | ||
|
kochka |
1:34a | Out of sight, out of mind Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav. Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu. |
| Saturday, September 26th, 2026 | ||
|
kochka |
10:34p | Cietuma gūsteknis atslēgu patur savā kabatā Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem. Vai tiešām ikdienā par maz kustos? Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās. |