es jau Mingucim solīju, ka par Leonoru stāstiņš būs. un būs arī :-))))
daudzajos studiju gados esmu papilnam izbaudījusi dzīvi studentu kojās. un toreizējās fizmatu kojās Buļļu (Tereškovas) ielā 5 mums bija sastopama kolorīta būtne, vārdā Leonora. Pamatfunkcija viņai skaitījās "sētniece", bet tas netraucēja viņas raženajām miesām parādīties visā koju teritorijā ar savām sešdesmitgadīgas dzīvesgudrības piezīmēm. un tieši toreiz nesen bija radusies dziesma, (kura tikko skanēja pa Radio SWH) - "Leonora". ak jā - aizmirsu piebilst, ka būtnes pagrīdes iesauka studentu vidū bija "Sētas Prīma". tādēļ, ka viņa pati jutās gana gracioza, ievērojama un pati pilnība. nekas jau nevarēja studentus dziesmu par "Leonoru" pielāgot konkrētajai situācijai un drošā, bet dzirdamā attālumā skaļi iedziedāties "Sētas Prīma, vārds kā dziesma šis skan, Sētas Prīma, klusēt sāpīgi man..."vārdi bija daudz (studentiem izdomas trūkumu nekad nevarēja pārmest), bet vārds Leonora man mūžam saistīsies ar Sētas Prīmu (piedod, Minguci...)

Tags: leonora