netiiras_bildes

Pazīme par to, ka sparingos man kaut kas sanāk labāk, ir tāda, ka augšstilbs man sāp nevis sānā, bet priekšā. Ironiski, ka sāpju neesamība varētu nebūt simptoms, ka es būšu iemācījies bloķēt spērienus, bet gan to, ka es esmu pārstājis staigāt uz treniņiem vispār. Pain is life!

Man nav histēriska attieksme pret krievu valodu, un es negribu nevienam pārmest vēlmi runāt savā dzimtajā valodā, tomēr neatrašanās krievu informatīvajā un kulturālajā telpā man ir tāds kā filtrs. Es esmu pilnīgi drošs, ka gadījumā, ja kāds mani vēlēsies sasniegt man zvanot, viņš nesāks ar uzrunu krievu valodā. Šorīt mani jau vēlējās sakontaktēt socdienests, Gūgle, un trešo zvanu es nometu jau pie "zdrasķi", tāpēc neuzzināju, par ko šie vēlējās izlikties. Redzēs, ko nesīs atlikusī dienas daļa. Bet interesanti, kāda noplūdīte ir notikusi šoreiz. Man te pirms dažām dienām atnāca Facebook autorizācijas kods, ko es nebiju pieprasījis.

Biš rēcīgi, ka cilvēce ir iemanījusies lizergīnskābes dietilamīdu atklāt ātrāk par serotonīnu.

Man šad un tad nākas izskaidrot kādas frāzes izcelsmi - piemēram, "rūķis, māja" vai "Bonifācija brīvdienas". Pēdējais papildinājums šajā sarakstā ir "trīs banāni". Diemžēl jūtjubē neatradu Perpendikulu.

Bet septiņdesmito gadu padomju multiplikācijā ir vairāki eksemlāri, kas liek gribēt uzzināt kaut kādu plašāku kontekstu tam, kā šīs multfilmas ir tapušas. "Trīs banāni" noteikti ir šo multfilmu sarakstā. Kaut kad esmu dzirdējis joku, ka krāsas tanī laikā bijušas toksiskas, un no tām varēja labi apsisties. Pieņemu, ka patieso stāstu uzzināt nav vairs iespējams, jo retie mākslinieciskie izlēcieni uz didaktiskā satura un propagandas fona jau paši par sevi drošvien bija drosmīgi, bet jo interesnatāki tie tāpēc šķiet.