Pirmdiena, 24. Mar 2025, 11:35
[i]black_data:

Nebūs nekāds jaunums, ka mūzikas autoriem ir zināmas pretenzijas pret to, kā mūzikas straumēšanas platformas pārdala iegūtos līdzekļus. Es nesekoju Grammys, bet izrādās, ka Chappell Roan šo jautājumu ir pacēlusi apalvošanas cerimonijā, saņemot savu balvu. Neejot utopiskos scenārijos par minimālās iztikas nodrošināšanu mūziķiem, ja šo jautājumu sāk apspriest ļoti populāri mākslinieki, tur parādās reāls potenciāls kolektīvai rīcībai. Nedomāju, ka mūzikas straumēšana pazudīs principā, bet big-tech kompānijas ir diezgan atkarīgas no tā, cik populārākie satura veidotāji ir gatavi atbalstīt tieši konkrēto korporāciju. Tieši tāpēc Spotify tik ļoti dominē straumēšanas tirgu, un kaut kāds Tidal nav par redzams tanī topā. Es mazliet brīnos, ka tieši Amazon ir nākamais lielākais spelētājs šinī tirgū, savukārt Apple nav izmantojis savas vēsturiskās priekšsrocības. Lai vai kā, arī šinī biznesā neviens nav attcēlis principu, ka cīņa notiek par to, kurš piedāvās lētāko doktordesu visērtākajā pieejamajā veidā, un visi pārējie tad nu mēģinās tikt tur, kur ir visvairāk pircēju, un tāpēc doktordesas ražotāji var drusku diktēt to, kā tad pareizi būtu organizēt to visu pārdošanas procesu.

Es mēģinu iztēloties, kas notiks tad, kad mūzikas straumēšana vairs nebūs pieejama tanī formātā, kādā tā ir pieejama šobrīd, jeb par vienu nelielu fiksētu mēneša maksu. Man ir ne pārāk liela, bet pietiekama plašu kolekcija, lai es kādu laiku varētu pārdzīvot pārejas procesu. Bet cik daudz un kam es būtu gatavs maksāt par mūziku turpmāk? Es nepērku mērču, bet tās pašas plates es mēģinu pirkt pa tiešo no māksliniekiem, nevis no lielajiem izplatītājiem, un tādā ziņā to varētu vienkārši turpināt darīt. Bet, protams, ir digitālā satura priekšrocības, un kas varētu mainīties tur? Pay per listen? Atgriežamies pie digitālo failu iegādes? Un vai es šos failus varu turēt mākonī, un cerēt, ka manas īpašuma tiesības nepazudīs, ja pazudīs korporācija, kas uztur šo mākoni? Varbūt varētu palikt tā pati straumēšana, bet piecar reizes dārgāk? Interneta radio stacijas? Bandcamp? MySpace?

Svētdiena, 23. Mar 2025, 12:49
[i]black_data:

Pirms dažām dienām biju liecinieks vienai citai epizodei, kas demonstrēja cilvēku vajadzību uzturēt iekšējo mitoloģiju.

(Side note: kaķis no laukiem bija atvests uz pavasara tehnisko apkopi, ir pie labas veselības, atblusots, attārpots, viņiem ar suni attiecības ir uzlabojušās, lai gan suns joprojām ir nīdī bēbis, un zināmu stresu saglabā.)

Gaidījām ar kaķi vetklīnikā, kad vetārsts mūs pieņems, kad tur ieradās kāda tante. Viņa gribēja uzzināt, ko viņai iesākt ar kaķi, ko viņa pusmirušu atvedusi no laukiem, un tagad viņš divas dienas neesot ēdis. Sarunas gaitā, protams, tika secināts, ka kaķi vajag atvest atrādīt, bet cita starpā vetārste izmeta frāzi, ka neviens nemirstot no vecuma, visi mirst no slimībām, kas vecumdienās kļūst aizvien biežākas. Tas tantē trigerēja pretestību, un viņa ļoti uzstāja uz to, ka viņai bijusi vecmāmiņa, kas nomirusi miegā, un viņai nekas nekaitēja. Vetārste ne pārāk uzstājīgi piezīmēja, ka tikai tāpēc ka neviens nezināja, kas vecmāmiņai kaitēja, nenozīmē, ka viņai nekas nekaitēja, kas trigerēja turpmākus mēģinājumus apgalvot, ka vecmāmiņa pilnīgi noteikti bija spirgta un pie labas veselības. Par laimi saruna atgriezās pie sirgstošā kaķa, cilvēki vienojās par rīcības plānu, un mēs ar kaķi varējām doties kabinetā.

Varēju releitot ar vetārsti, ka reizēm ar savu racionalitāti var nonākt sarunās, kurās nebija vēlmes nonākt. Tad ir svarīgi ātri no tām tikt ārā, nevis kliedēt kāda vēlmi turēties pie savas dziļas pārliecības.

Svētdiena, 23. Mar 2025, 11:25
[i]black_data:

"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."

Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.

Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.

P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.

Sestdiena, 22. Mar 2025, 11:14
[i]black_data:

Domājot par lietu kārtību šobrīd pasaulē.

Piemēram, ir tāds Marko Rubio. Viņam ir kaut kāds uzskatu kopums, ko es visdrīzāk ar viņu nedalu, bet kopumā es to obligāti neuzskatu par problēmu. Bet diezgan nepārprotami daudzi viņa uzskati konfliktē arī ar republikāņu badshit crazy teikiem. Tā kā viņš ir "first Hispanic American" tajā vietā, kurā viņš ir ticis, es domāju, ka viņam nav svešs amerikāņu minoritāšu stragls par vietu amerikāņu sabiedrībā, un viņam varētu šķēršam rīklei sēdēt visa tā emigrantu izsūtīšanas politika pēc entiskās profilēšanas. Bet izskatās, ka viņam ir sava karjera un priekšstati ārpolitikas jautājumā, viņš ir gatavs reizēm pasēdēt dīvānā, disasociēties no notiekošā, un "domāt par Londonu". Un te ir tas interesantais jautājums, kādas robežas novelkot, mēs spējam funkcionēt kā sabiedrība? Vai mēs iesaistāmies procesos, kas mums šķiet problemātiski, un fokusējamies uz tām lietām, ko mēs uzskatām par pareizām, vai distancējamies no visām problemātiskajām lietām, un ļaujam šiem problemātiskajiem cilvēkiem pārņemt arī tās jomas, kurās mēs varētu izdarīt kaut ko labu?

Šis jautājums nav tikai filozofija par lielām un globālām lietām. Mums apkārt ir radi, kaimiņi, kolēģi, draugi, un to starpā ir sievu sitēji, nodokļu nemaksātāji, Nacionālās Apvienības vēlētāji, kritieši un gaļēdāji. Vai man kā vegānam būtu jāatbalsta restorāns, kurā ir trīsdesmit dažādi gaļas ēdieni, jo tur ir viens vegānisks burgeris? Vai man būtu jādraudzējas ar civlēkiem, kas fano par Īlonu un Trampu? Un ja nē, vai man būtu jādraudzējas ar cilvēkiem, kas dzer kafiju ar pienu "jo garšīgi"? Jo var izrādīties arī tā, ka tas kas šodien šķiet muļķīgs iemesls ietiepībai, pēc piecdesmit gadiem var izrādīties badshit problemātisks arhaisms, un mēs pēc piecdesmit gadiem varam būt vēl dzīvi un spējīgi domāt. Bet arī negaidot piecdesmit gadus, reizēm mēs meklējam kompromisus tanī, cik platas būs velo joslas, bet reizēm tanī, vai bērnu nogalināšana kādā tālā pasaules zemē ir neizbēgamais ļaunums.

Piektdiena, 21. Mar 2025, 09:44
[i]black_data:

Bear with me.

Man pirms gadiem diviem piezvanīja telemārketings no Somijas Veselības Produktiem, un piedāvāja iegādāties vitamīnus. Akcija, laba cena, ja nepatiks, varēs atteikties. Tā kā es biju jūtīgā vietā, un biju jau izmēģinājis vairākus magnija veidus, nolēmu dot iespēju šiem relatīvi lētajiem vitamīniem. Vēl bez magnija paņēmu "D" vitamīnu, jo pēdējās analīzēs tas man bija negaidīti zems. Ja slikts rādītājs bija zem desmit, tad man bija 0.5 vai kas tāds. Es zināju vairākus cilvēkus, kuriem ārsti ir specifiski izrakstījuši "D" vitamīnu, tāpēc es nenojautu, ka tik dzīvespriecīgai būtnei kā es šis rādītājs varētu būt tik zems.

Ko es nebiju ierēķinājis, pērkot šos vitamīnus, ka es neesmu somu pensionārs, jo viss šis pasākums ļoti atgādināja deviņdesmitos, un lietu pasūtīšanu no kataloga. Es saņēmu savus vitamīnus, aizmirsu laicīgi samaksāt rēķinu, kas izdrukātā veidā bija pievienots sūtījumam, aizmirsu atteiktos no nākamā sūtījuma, attapos tad, kad mistiski bija jāiet uz pakomātu iepriekšējās dzīvesvietas tuvumā, atkal aizmirsu samaksāt rēķinu, saņēmu brīdinājuma vēstuli par parādu vecajā adresē, turpināju nespēt saņemties piezvanīt, un atteikties no nākamā sūtījuma, līdz brīdim, kad man piezvanīja kurjers, kuram es teicu, ka neesmu tajā adresē jau kādu laiku, un lai sūta tos vitamīnus atpakaļ. Beidzot es sameklēju to sasodīto klienta numuru, un vēl pēc trīs mēnešiem piezvanīju uz klientu centru, pastāstīju, ka man ir nenormāls uzkrājums ar viņu jau izsūtītajiem vitamīniem, un es neprotu dīlot ar pakalpojumiem, kas man tiek sniegti telefoniskā formātā. Bet viņi turpina man zvanīt reizi dažos mēnešos, un mēs pieklājīgi parunājamies par to, ko man no viņiem nevajag. Pirms kādas nedēļas saņēmu no viņiem kārtējo zvanu, kur pastāstīju viņiem, kā es mēģinu joprojām tikt galā ar to, ko es no viņiem esmu saņēmis līdz šim. Kā no visa šī var noprast, vitamīnus es lietoju mazliet pēc vaibiem. Pēdējā laikā palīdz telefonā iebūvētā medikamentu atgādinājuma funkcija, un tad nu es viņus dzeru pēc principa - ātrāk tiksi no viņiem vaļā, ātrāk varēsi meklēt jaunu brendu.

Un šonedēļ es biju pie sava ģimenes ārsta uz savu pirmo vizīti, un attiecīgi vakar nodevu asins analīzes. You know what - man ir normāls "D" vitamīna rādītājs. Daudzi citi rādītāji ir labākā stāvoklī kā man likās, bet tieši "D" vitamīns mani pārsteidza visvairāk. Un man konkrētā vitamīna daudzums ir ne tikai pietiekams, viņš pat ir optimāls. T.i. es no "sliktāk nevar būt" esmu ticis līdz "turpini darīt to, ko tu darīji līdz šim". Diezgan negaidīta blakne stulbai ņemtnei ar vitamīnu tirgotājiem.

Ceturtdiena, 20. Mar 2025, 11:15
[i]black_data: Slow Horses

Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.

Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.

So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.

Trešdiena, 19. Mar 2025, 17:07
[i]black_data:

Tikko grupas Mono sakarā pieminējām laikus, kad nosaukt grupu vienā vārdā bija kripatiņu vieglāk kā tagad. Kiss tomēr ir krietni lakoniskāk kā King Gizzard & the Lizard Wizard. Bija pat iespēja izvēlēties vārdu ar kaut kādu nebūt nozīmi, piemēram, Blondie vai Rammstein. Ja tā padomā, šī vārdu rezervēšana grupu nosaukumiem ir sākusies salīdzinoši nesen, tāpēc pagaidām vēl ir no kā izvēlēties, bet pieņemu, ka kaut kad vārdi būs tik ļoti izsmēlušies, ka sāks palikt grūti izdomāt kaut ko oriģinālu un kvirkī, kas vēl spēj saturēt kaut kādu jēgu, un grupu nosaukumi sāks izskatīties pēc vārdu salātiem. Tas, protams, ja vispār vēl būs grupas. Diezgan bieži, piefiksējot kādu kompozīciju, nav skaidrs, uz kuru no trim ārtistu profiliem vispirms iet, lai paklausītos, kas vienam no šiem autoriem vēl labs ir.

Trešdiena, 19. Mar 2025, 14:56
[i]black_data: Dyzen - She likes

https://www.youtube.com/watch?v=WMdP6a-X5gw

Svētdiena, 16. Mar 2025, 11:05
[i]black_data:

Izlasīju rakstu par nikotīnu, kas, protams, skāra veselu virkni demonizētu substanču, ieskaitot alkoholu. Ir vesela virkne stulbību un pretnostatījumu, kas man nāk prātā šajā sakarā.

Vienkāršākais no jautājumiem ir aizliegums veikt zinātniskus pētījumus. Es esmu gatavs nobērt veselu virkni vārdu, kas apzīmē šaurpierību, ja kāds uzskata, ka ir kaut kādi pētījumi, kurus vajadzētu aizliegt. Es nezuskatu, ka zinātne mūs apber tikai ar neapstrīdām patiesībām, bet diskusija par zinātnikso pētījumu rezultātiem vispār neuzliek nekādus pienākumus kaut ko atļaut vai aizliegt. Izņemot, protams, pēkšņu vajadzību iedziļināties. Bet arī vajadzība iedziļināties nav tik obligāta, kā morālā panika par to. Nav jau tā, ka visi smārfonu lietotāji ir labi informēti, kā strādā viņu salīdzinoši jaunais hi-end čips, kas ir viņu telefonā. Ja tu esi kādā amatā, kurā ir jāpieņem kādi lēmumi, piemēram, politiķis, tad tava nevēlēšanās iedziļināties savukārt jau varētu būt pat amorāla.

Nākamā lieta jau ir nedaudz tricky - substanču lietošana medicīniskos nolūkos. On the surface tas izklausās salīdzinoši vienkārši. Tai pat laikā nākas atgriezties pie pirmā punkta, ka arī zinātne nav atbrīvota no maldiem. Tas ir tas pirmais pretnostatījums, ka zinātnei ir visas pareizās atbildes, un viss nezinātniskais ir maldi. Un es te neiešu sazvērestības teorijās, ka mums nebūt jāuzticās ārstiem, zinātniekiem un institūcijām kopumā. Pieņemt, ka nav universālas patiesības, un lietas mainīsies, nav tas pats, ka neuzticēšanās. Bet tas ir viens no sabiedrības gļukiem, ka viens apgāzts zinātnisks fakts var kļūt par dzirksteli veselam sazvērestību teoriju ugunsgrēkam.

Un tagad saliekot šīs lietas kopā, ka cilvēkiem ir nosliece uz maldiem un self-harm, un ka zinātnei ne vienmēr ir taisība, vai reizēm institūcijas netiek līdzi domas un zināšanu progresam, sanāk tāds kā trolley problem. Es primāri gribētu sev, bet plašākā kontekstā arī citiem, brīvību izvēlēties tās lietas, kas padara manu dzīvi labāku. Ar "manu dzīvi" es domāju dzīvi, kas pielāgota man, nevis labāku dzīvi uz kāda cita rēķina. Bet šīs brīvības nozīmē arī to, ka būs mājdzemdētājas, antivakseri un citi dīvaiņi, ko mēs parasti uzskatām par sabiedrībā kaitīgiem, un gribam likt cietumā. Mēs gribam novērst tos nevainīgos upurus, ko nes šīs apšaubāmās prakses. Bet vai mēs spējam uzskaitīt, cik daudz nelaimīgas, tukšas vai zudušas dzīves rodas no šīs ierobežotās brīvības izvēlēties? Un pat ja mēs pieņemam, ka mēs izglābjam vairāk kā iznīcinām, vai skaits ir objektīvi labākais rādītājs?

Es laikam nebūšu tāds anarhists, lai apgalvotu, ka mums būtu jāatbrīvojas no visiem sabiedrības regulēšanas instrumentiem, lai gan es nesen uzzināju, ka es patiesībā esmu un vienmēr esmu bijis diezgan liels anarhists, mani tomēr ļoti kaitina tas mūsu pāķiskums sabiedriskās domas attīstībā. Šobrīd varbūt pat vairāk kā citas reizes, īpaši tāpēc, ka notiek kaut kāda histēriska ķeršanās pie "tradicionālām vērtībām", kas nu jau ne tikai vēlas ierobežot dažādas brīvības, bet pat atgriezt kaut kādas viduslaicīgas institūcijas, un neviens pat nav gatavs reflektēt par to, vai tā ķeršanās gadījumā nav reflekss, un vai šis brīvais kritiens mums visiem vispār ir bīstams.

Sestdiena, 15. Mar 2025, 13:10
[i]black_data: Restorānu bizness 2025

Izlasīju rakstu, kā restorānu apmeklētāji mēģina šantažēt resotrānus ar sliktām atsauksmēm, sūdzās par nepietiekami labiem skatiem, un prasa atmaksāt pārkinga sodus. Šis man atgādina storiju no suņu skoliņas par to, ka "sunim ir oportūniska daba". Jā, sure, suņiem. Dodiet cilvēkiem jaunus rīkus, un viņi jums parādīs jaunus radošus veidus, kā izspiest maksimālu personālu labumu no tiem, nedomājot par ilgtermiņa sekām.

No otras puses man ir arī robežas tam, cik tālu es spēju būt empātisks pret restorānu īpašniekiem. Bieži vien motivācija sākt restorāna biznesu pārāk neatškiras no motivācijas kļūt par influenceri, un tunča putas uz kaperu grauzdiņa ir tikai instruments šiem mērķiem. Es restorānos gribu redzēt niansētāku motivāciju par būšanu trendīgiem. Tie var būt veselīgi ēdieni, vietējie piegādātāji, rūpes par dzīvniekiem, godīga samaksa piegādes ķēdēs, vai pat visiem pieejamas sātīgas un veselīgas pusdienas. Un man reizēm šķiet, ka aroganti restorānu darboņi biežāk saskaras ar arogantiem apmeklētājiem. Man nevajag, lai man dod bezmaksas kūciņu, jo garneles nav šodien atlidojušas no Indonēzijas, un es pārāk nedusmošos, ja viesmīlis mani netīšām aplies no galvas līdz kājām ar kafiju. Abpusēja sapratne un cilvēcība kinda ir pietiekama, pat ja reizēm rīsi ir pārvārīti.

Sestdiena, 15. Mar 2025, 10:32
[i]black_data: Andor

Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.

Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.

JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā.

Trešdiena, 12. Mar 2025, 21:38
[i]black_data:

Nesaistīti - šodien pirmo reizi izmazgāju suni. Drīz būs trīs gadi pagājuši, bet es nekad to nebiju darījis, jo kad pienāk tas brīdis, kad tas suns obligāti ir jāmazgā, es neesmu tajā emocionālajā stāvoklī, lai darītu to pirmo reizi. Un tas neskatoties, ka mēs kopā esam darījuši visādu sūdu.

Trešdiena, 12. Mar 2025, 20:57
[i]black_data:

Pirmo reizi biju uz suņa bērēm. Jāsaka, ka protokols šādiem gadījumiem man nav skaidrs - vai vajag puķes, kas tur notiks, kā ģērbties. Es nesaku, ka šīm lietām nav nozīmes. Es būtu gatavs izkauties, ja kāds apgalvotu, ka dzīvnieks neko tādu nav pelnījis atšķirībā no cilvēka. Jā kāds to teiktu par svešu dzīvnieku, protams. Bet tas drusku parāda arī to, ka visādas iesūnojušas tradīcijas mūs sagatavo šādām tradīcijām. No otras puses - daži šīm lietām nepamatoti pieķeras tik ļoti, ka ir gatavi citus nosodīt par atkāpēm no šīs iedomātās pareizības. Es atceros savu pusaudža dumpošanos pret bēru mielastiem. Vecmāmiņas bēres jau atkal pierādīja manu pointu. Lai vai kā, katram ir sava sajūta par to, kā atvadīties no sava drauga. Emociju ir tik daudz, un iekšā sēras cīnās ar jaunās normālības pieņemšanu. Gribās saglabāt piemiņu, bet gribās arī bedrē atstāt visas lietas, kurām bija nozīme tikai esot kopā. Gribās iedot līdzi mīļas lietas, un atbrīvot no šīs pasaules važām. Es arvien vairāk novērtēju tās gadskārtējās liesmas, kurās sadeg sāpes, noliegums un atmiņas, kuras neļauj mums virzīties uz priekšu. Daudzi steidzas nodedzināt tiltus pārāk ātri, citi pārāk ilgi pieķeras lietām, kurām vairs nav nozīmes, bet es arvien vairāk saredzu jēgu atbrīvoties no lietām šajās liesmās. Katra šāda nelaime rada vēlmi palīdzēt cilvēkam atrast šis liesmas tad, kad pienāk pareizais laiks.

Trešdiena, 12. Mar 2025, 10:24
[i]black_data:

Doechii "Anxiety" nav īsti Gotye kaverversija, bet pēc manas saprašanas, tas nav arī gadījums, kad tiek izmantots kādas dziesmas sampls. Un nav jau tā, ka paša Gotye dziesmas pamatā nebūtu vēl citas melodijas. Piemēram, šīs.

https://www.youtube.com/watch?v=MSDl8w3wR2E

https://www.youtube.com/watch?v=MR5XSOdjKMA

Otrdiena, 11. Mar 2025, 18:30
[i]black_data: Doechii - Anxiety

Too soon?

https://www.youtube.com/watch?v=egemoVK0IKY

Otrdiena, 11. Mar 2025, 06:36
[i]black_data:

Būvēt tempļus ir kruta, bet man šķiet, ka es izdomāju workšopu Burnam, ko es varētu novadīt.