netiiras_bildes

Kaut kad sen atpakaļ, kad Instagram vēl nebija pārdots Cukenbergam, tā bija tāda vieta, kur pa retam ielikt kādu bildi, un apskatīties uz to, kā taviem dažiem draugiem un paziņām ir labāki telefona un kompozīcijas izjūta. Es tur laikam reģistrējos drīz pēc tam, kad Instagram kļuva pieejams arī Android telefoniem. Vēlāk sekoja visas tās jocīgās pārmaiāņas, kuras es neuzskaitīšu. Šobrīd Instagram ir kaut kāds crossover starp ziņu lenti, recepšu grāmatu un America's Funniest Home Videos.

Tas, cik ļoti Instagram vairs nav tas, kas viņš bija tad, kad viņš kļuva par daļu no Metas portfeļa, es sajutu brīdī, kad piereģistrējos Pixelfed. Tu tur vari skatīties uz svešu cilvēku ikdienas dzīves ainiņām, un justies ļoti apjucis par to, kāpēc šis viss nav tāds kā veikala skatlogs, kas piepildīts ar krāsainām un aizraujošām mantiņām, bet drīzāk izskatās pēc yard sale. Tur ir diezgan daudz lietotāju, kuri ir paspējuši ielikt tikai vienu bildi, un tev nav ne jausmas, kurā virzienā tas viss dosies. Lieki teikt, ka man pašam nav skaidrs, kurā virzienā es ar šo visu došos, tāpēc es pagaidām ieliku viskvalitatīvāko saturu, ar ko ir pilns arī mans Instagram - suņa bildi. Nu jau man ir desmit laiki no svešiem cilvēkiem. Tas viss jūta ļoti lēni, askētiski un nepiesātināti, kas izgaismo to, cik ļoti lielu daļu dzīves mēs pavadām skatoties telefona ekrānā. Ko mēs, protams, visi jau zinājām. Ja es katru rītu nesākšu tur likt bildes ar savām brokastīm, bet, piemēram, reizi nedēļā ielikšu kādu bildi, kas pretendēs uz kaut kādu nebūt oriģinalitāti, un, piemēram, sekošu kādiem trīsdesmit cilvēkiem, es domāju, ka es katru dienu tur varēšu apskatīties uz kādām trīs, četrām bildēm, un likt nost telefonu.

Es domāju, ka es nepārtraukšu lietot Instagram, neskatoties uz tehnoloģiju gigantu pēkšņo... vai ne tik pēkšņo piesliešanos... vai pakļaušanos spēkiem, kas tagad vērsīsies pret dažādām brīvībām. Es domāju, ka taisnība ir tiem, ka jēgpilni šim pretoties ir diezgan grūti, un nav jēgas nocirst esošās saites. Bet es domāju, ka tomēr mazināšu savu klātbūtni šājās lielo korporāciju platformās, un sevi vairāk sākšu ekspozēt visās šāda tipa alternatīvajās platformās.

Es tūlīt augstprātīgi sarunāšu kaudzi muļķību, kas visdrīzāk nokaitinās kino cilvēkus, bet es nebūšu vienīgais, jo te nesen kāds izcēlās ar pārspriedumiem par to, kā mēs tūlīt sāksim eksportēt kino pakalpojumus. Tad nu es arī piemetīšu kādu pagalīti šajā Latvijas Nokia diskursā.

Vakar pēc filmas, titriem ritot, pamanīju, ka vienā brīdī sākās milzīgs saraksts ar čehu uzvārdiem. Tie bija tehniskie cilvēki, ko visdrīzāk ir saražojusi filmu skola Prāgā. Ja tiešām eksistē mērķis kļūt par kino tehniskā darba eksportētājiem, iespējams mums vajadzētu kādu jaunu kino skolu. Un šai sakarā varētu izņemt dividendes no Straumes uzvaras gājiena, un uztaisīt animācijas skolu. Man ir grūti spriest, kur mēs atrodamies globālā mērogā, bet pieņemu, ka mums jau tagad ar animāciju nav pārāk slikti, bet šis būtu diezgan labs laiks ielēkt haipa vilcieniņā, un padarīt to par vērā ņemamu nozari. Šis, protams, būtu mazāk ieguldījums mūsu kultūrā, bet vairāk tautsaimniecībā, bet kas zina, varbūt arī kultūra iegūtu, ja cilvēki varētu pelnīt dienišķo maizīti saistītā jomā, nevis strādājot bārā. No shade strādāšanai bārā.

Pirms dažām dienām garām ejot redzēju kaut kādu rakstu par to, ka šī gada Oskaros ir vairākas filmas ap un par kristietību, ieskaitot šo par konklāvu. Tā kā šī filma bija minēta Oskaru sakarā, baigi arī neiedziļinājos, par ko viņa ir. Tā kā norvēģu filma bija drusku agrāk, kā gribētos, un jaunais Sorentīno tīri pēc treilera... ir vienkārši Sorentīno, vienojāmies iet uz Konklāvu. Kaut kad burtiski pirms filmas izlasīju Letterboxd aprakstu, un nodomāju, cik reizes mēs tai Katoļu Baznīcai varam spert pa olām? Bet cilvēki filmu ir novērtējuši labi, gan jau saies. Un, god damn, tomēr ir vēl radoši veidi, kā darīt to speršanu. Kvalitī šit, Holivuda, respect! Smadzenes nesalauza, bet performance man patika.

https://www.youtube.com/watch?v=uy1HoVBuMAc

Tas īpatnējais brīdis, kad tu sāc pārvērsties par savu ex, sakot, ka vajadzētu vairāk sarunāties. Varbūt vienīgi ar to atšķirību, ka tu labi zini arī to sajūtu, ka tu nevari izrunāt lietas uz āru.

https://www.youtube.com/watch?v=c9PuLXPu7zU

Mani mazliet neliek mierā tas, ka Viļņā man bija iespēja aizkavēties ne tajos patīkamākajos apstākļos. Es centos no tā izvairīties, un man tas arī izdevās, bet principā bija visas iespējas, ka kāds draņķīgs cilvēks varēja izvēlēties konfliktu turpināt risināt turpat uz vietas koncerta laikā. Pēdējo reizi es apzināti gāju uz konfliktu pirms kādiem gadiem desmit, kad vienam citam draņķīgam cilvēkam iemetu sejā ar izsmēķi, skaidri zinot, kas notiks tālāk. Arī šoreiz cilvēkam pietrūka paškritikas, un viņš nolēma aiztikt manu cilvēku. Un es varu būt pūkains zaķītis cik uziet, un apskauties ar visiem pēc kārtas, bet ja kāds sūds sāks aiztikt manus cilvēkus, I will fuck them over. Un tas nav par bruņnieciskumu, jo es nejaukšos konfliktā kurā es nespēju izvērtēt apstākļus un iemeslus, un ļaušu pašam konfliktā iesaistītajam dīlot ar to konfliktu. Līdz robežai. Un ja tā robeža tiek pārkāpta, tad man ir vienalga, kuram te bija taisnība.

Un tā lieta, kas mani nomāc, ir sajūta, ka šādas situācijas radīsies arvien biežāk. Kaut kā īpaši krīt acīs to cilvēku klātbūtne, kas savu eksistenci vērtē augstāk par apkārtējiem. Un man ir sajūta, ka ir laiks moralizēšanai, un ir laiks gāzt pa seju katram, kura vienīgais atturēšanas mehānisms ir bailes. Par laimi viņi ir saņēmušies drosmi sākt riet, bet vēl ne kost. Un man ir bailes, ka tas mani padarīs par sliktāku cilvēku, un bailēs nogulēt to brīdi, kad ir jārīkojas, sākšu aizsvilties daudz ātrāk, kā nepieciešams.

https://www.youtube.com/watch?v=pHdApc2CMX4

Nav tā, ka filmas veidotājiem ir liela kontrole par tautiešu... sauksim tās par izpausmēm, bet iespēja likt Optibet likmes par to, vai Straume iegūs Oskaru, ir diezgan ķirsītis uz Straumes haipa. Es gan būšu piesardzīgs, un neapgalvošu, ka kāds nevarētu šo arī pārspēt. Nezinu, protesti pie ASV vēstniecības could top that, ja Straume neiegūst to Oskaru. Jā, es esmu tik sliktās domās par tautiešiem.

Gambling: You have two kidneys for a reason!

Šodien savilku kopā dažas lietas saistībā ar savām attiecībām ar ēdienu.

Man ir zināms trauma response pret vārdu salikumu "iet paēst". Es neesmu pret jaunu restorānu iemēģināšanu, cik nu esot vegānam tādas iespējas vispār ir, bet es noteikti to nespēšu padarīt par veselu pasākumu. Tam vienmēr būtu jānāk kopā ar iespēju satikt kādu cilvēku, parunāt, apmeklēt pasākumu, vai kaut kur aizbraukt. Un šo sajūtu es esmu dziļi integrējis sevī. Tā visdrīzāk ir arī manis paša autentiskā daļa, jo tanī periodā kad es staigāju pa krogiem, tas arī nebiju īsti es, tāpēc maz ticams, ka šī attieksme būtiski mainīsies, pat ja mazināsies trauksme, un man nebūs iekšējs dvēseles kliedziens - my god, un ko vēl mēs tur darīsim bez ēšanas?

Vēl es nemāku operēt ar tādu jēdzienu kā našķi. Tas visspilgtāk izpaužas brīžos, kad man tiek dots uzdevums "padomāt par našķiem", tādus sameklēt veikalā, rīkojot ballītes, vai apmeklējot ballītes. Vai nu es uzreiz izstājos no šīs rotaļas, vai lūdzu našķu kārotājam būt mazliet specifiskākam. Parasti jauniešu ballītēs ir diezgan daudz čipšu, kas mani turpina iekšēji sajūsmināt, jo čipši ir tāda kā sociālā līme, un tā kā jaunieši actually lieto mazāk alkoholu, es pat teiktu, ka čipši ir jaunais alkohols. Bet viss nav slikti. Man ļoti patīk un es atbalstu, kad cilvēki vēlas būt radoši, un ierodas ar kādu sevis gatavotu našķi. Zaļā mačas rulete būs mans top našķis ļoti ilgā laikā.

Bet noslēdzot šo caurmērā negatīvo vēstījumu, es arī nespļauju virsū ēdienam kā mīlestības valodai. Raffaello var kļūt par aizraujošu Valentīndienas rotaļu, skābmaize ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi mūsu mājsaimniecībā, un vakariņu ballītes mājās ir ļoti jauka lieta. But you kinda put an effort into that, nevis vienkārši apmaini naudu pret ēdienu.