"Ļaudis nāk un iet, skraida un dejo, bet no nāves ne miņas. Tas viss ir ļoti jauki. Bet, kad tā atnāk pie viņiem pašiem, vai viņu sievām, bērniem vai draugiem, pārsteigdama tos nesagatavotus un neaizsargātus, - kādas gan mokas, kādi kliedzieni, kāds niknums un izmisums viņus tagad pārņem? Vai gan jūs esat redzējuši vēl ko tik pat nospiestu, pārmainījušos un apjukušu? Par šīm lietām vajag padomāt savlaicīgi; bet šī dzīvnieciskā bezrūpība, - ja tā spēj iemājot domājoša cilvēka galvā, ko es uzskatu par neiespējamu, - tā pārāk dārgi mums liek maksāt par saviem augļiem. Ja nāve būtu ienaidnieks, no kura varētu aizbēgt, es ieteiktu izmantot šo gļēvulības ieroci. Bet, tā kā tas nav iespējams, jo nāve vienlīdz labi notver bēgli, vai nu tas gļēvulis, vai goda vīrs, un pat vislabākās bruņas jūs no tās nepasargās, tādēļ iemācīsimies sagaidīt to drosmīgi un ar to cīnīties. Un, lai atņemtu nāvei tās vislielāko priekšrocību, izvēlēsimies ceļu, kas pilnīgi atšķiras no parastā. Atņemsim tai noslēpumainību, ielūkosimies tajā, pieradīsim pie tās, domādami par to biežāk, nekā par jebkuru citu lietu. Iedomāsimies to ik brīdi un visdažādākajos veidos."

Mišels de Monteņs, "Esejas", (1981), Rīga, "Zvaigzne", 68-69lpp.