| (no subject) |
|---|
1. Zinātne "strādā", jā, bet reliģija arī "strādā" - ja reiz tas ir tik svarīgi, taču citādāk.
2. Reliģijai ir savas lietas, zinātnei savas, BET -
3. tas nenozīmē, ka noteiktiem ticības paveidiem, minējumiem, nojautām, pieņēmumiem, veselajam saprātam vai pat "intuīcijai" nav bijusi sava loma tajā, kā notiek izziņas un zinātniskais process, t.i., arī tie spēlē savu lomu tajā, kā mēs iegūstam vai pārbaudam patiesus apgalvojumus par realitāti. Jā, to ir grūti iekļaut "metodē" (nav tādas vienas zinātniskās metodes), bet tas nenozīmē, ka minētie lielumi "nestrādā". Domāt citādāk būtu neracionāli un aprobežoti - izziņu un izpratni sašaurinoši.
4. Grūti saprast, kāpēc lai progresa "noderības" apšaubīšana būtu kas relatīvs. Šādi tu arī Sokratu vai pat Hjūmu droši varētu iedalīt relatīvistu nometnē. "Progress" ir metafiziska ideja, ar saknēm 18.gs. politikas teorijas, vēstures filozofijas un metafizikas hibrīdos, kam vēl dziļākas saknes, bez šaubām, ir jūdeokristietiskajā lineārā laika izpratnē. Progresivitāte ir ideoloģija, tātad jau uz neracionālisma pusi. Trāpīgāk ir runāt par to, vai zinātne tiešām "strādā" un vai tā atrisina noteiktas dabas praktiskas problēmas, piemēram, viduslaikos tā būtu dambju sistēma Holandē vai 20.gs. sākumā cīņa ar polimielītu vai tuberkolozi. Tas ir tāpat, kā noskaidrot, pie kādas ūdens temperatūras ūdens sāk vārīties, lai pagatavotu olas garšīgām brokastīm. Tas arī viss. Dzīves patiešām svarīgajos jautājumos "zinātne" sevišķi nestrādā, ja neskaita diezgan pragmatisko un ne obligāti tīrā zinātniskajā metodē balstīto atziņu, ka "neviens jautājums nav līdz galam atbildēts". Citādāk tu riskē relativizēt visu attiecībā pret Zinātni, kas nav ne gudri, ne racionāli.
|
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}