|
Reti gadās, ka jau ilgu laiku pazīstams mūziķis ņem un pārsteidz ar kaut ko tik labu, it kā tas būtu
debijas albums. Taču arī tā notiek. Norman Cook mani nupat pārsteidza.
Pašā sākumā (manas
muzikālās izglītības sākumā) Fatboy Slim iepazinu no «You've Come A Long Way, Baby» (1998).
Bija OK. Tajos laikos man patika elektroniskā mūzika. Sajūsminājos.
Pēc tam tiku pie «Halfway Between the Gutter and the Stars» (2000). Arī labs.
Savādāks, taču tik un tā labs. Bija gan elektroniskie gabali (Retox, Star 69),
gan kaut kas atšķirīgāks (Weapon of Choice, Demons), gan arī kaut kas pavisam neparasts – protams,
ka Macy Gray piedalīšanās. (Heh.. Cik zinu, tad FBS izteicās, ka nekad ar viņu kopā vairs
nestrādās. :) ) Tātad – bija labs, lai gan atšķirīgāks.
Tad kaut kad dabūju «Better Living Through Chemistry» (2000), kurš man vairs
tā nu ne īpaši. Pārāk elektronisks šķita.
Un tad es tiku pie kaut kā pavisam unikāla – Norman Cook – «Break From
the Norm» (2001). Šis tas no šī jau ir ticis publiskots šajā kopienā. Tauta neko labi
neatsaucās. Droši vien tāpēc, ka nedzirdēja visu un nav tik labi pazīstama ar Fatboy Slim daiļradi.
:) Tātad, kas ir «Break From the Norm»? Tas patiešām ir pārtraukums
no Normja. :) Fatboy Slim publiskoja atsevišķā izlasē daļu no tām dziesmām, kuru semplus
viņš izmantojis savos gabalos. Es jau reiz to rakstīju, taču tomēr atkārtošos. Tas ir neticami! Ne
par ko nebūtu iedomājies, ka viņš kaut ko tādu vispār klausās, ka sempli ir no 60.-70. gadu dziesmām!
Ka viņa Demons lielākā daļa mūzikas ir no Bill Withers dziesmas «I Can't
Write Left Handed», dziesmas par kādu Vjetnamas karā pabijušu jaunu puisi, kuru sašāva
plecā kāds vietējais tāpat vien, ne par ko, un par to šis puisis zaudēja labo roku un tagad lūdz,
lai kāds uzraksta vēstuli viņa mātei viņa vietā. Nu, tas ir tikai viens piemērs. Arī pārējās dziesmas
ir izcilas un tikpat senas. Vai kāds zina Lulu? :) Katrā ziņā, šī izlase ir brīnišķīga.
Nu jā, bet es novirzījos no tēmas.
Tad manā īpašumā nonāca «The Last True Family Man». Gadu nezinu, taču man šķiet,
ka tas ir Fatboy Slim debijas albums. Un tas ir ļoti labs. Nedaudz neparasts, taču savā stilā
un atzīstams par vērtību. Pēcāk FBS kļuva elektroniskāks, un, kā jau esmu teicis, bieži vien nekā labāka
par debijas albumu no dažām grupām vai dziedātājiem es neesmu sagaidījis. Šis nebija pārāk elektronisks.
Kad klausījos, man vienmēr prātā bija vārds Latīņamerika. :) Pats īsti nesaprotu, kāpēc. Kā
šī albuma raksturīgāko gabalu (vidējo statistisko) varu nosaukt 1971. Un vēl varu pieminēt,
ka Fatboy Slim šajā albumā jau paspējis piesaistīt dažas slavenības – Freestylers, Grandmaster
Flash, Freddy Flesh. Nav slikti. Dažādība noder un man patīk.
Nu jā, bet iemesls, kāpēc es šo te visu rakstu, ir Fatboy Slim šā gada albums «Palookaville».
Kuru vislabāk var salīdzināt tieši ar debijas albumu. Tas ir.. nu.. patiešām ļoti labs. Izmantoti sempli
no vecām, labām dziesmām. Sasaistīts kopā ar elektronisku mūziku. Taču ar dvēseli. Tiešām – izcili.
Piesaistīti arī mākslinieki no malas – Lateef, Johnny Quality, Damon Albarn (Blur),
Justin Robertson (nezinu, kas viņš tāds ir, taču balss ļoti pazīstama), Bootsy Collins. Šis
tas mierīgs, šis tas straujākos ritmos, no visa pa kaut kam un beigās iznācis labums. :) Lūk,
daži piemēri. Ā, viens jau skan pa radio – The Joker (feat. Bootsy Collins).
- Don't Let the Man (4:03, 185kbps (VBR), 5.38M)
- Slash Dot Slash (2:53, 199kbps (VBR), 4.11M)
- Wonderful Night (feat. Lateef) (4:46, 164kbps (VBR), 5.59M)
- Long Way From Home (feat. Johnny Quality) (4:44, 220kbps (VBR), 7.47M)
- Push and Shove (feat. Justin Robertson) (4:27, 200kbps (VBR), 6.39M)
- The Journey (feat. Lateef) (4:36, 172kbps (VBR), 5.68M)
|