Kaut kad mēs lidosim. Lidosim kopā ar visu savu mazo pasaulīti. Bez nekā lieka vai tāda, kas kaitina, bet kopā ar visu sev svarīgo, visu. Tas laikam nozīmē, ka tikai tevi. Mēs lidosim? Skaisti. Mēs lidosim!!! Beidzot. Visus pēdējos mēnešus esmu gribējis lidot, beidzot mēs tiešām to darīsim.
Sākumā varētu vienkārši lidot pa pilsētu. Naktī. Tad, kad gaisma sasniedz tikai pašu skaistāko un labāko, kad viss liekas tik tīrs un, galu galā, kad ielas ir tukšas, tīras no citiem cilvēkiem.
Un pēc tam mēs varētu celties arvien augstāk un augstāk, vai ne? Sākumā pilsētas bedrainās līkloču ielas saplūstu lielā mozaīkā, kas visu laiku plestos arvien plašāka un plašāka. Drīz ielām neredzētu arī bedres, un viss izskatītos tik ideāli sakopts un tīrs. Ar laiku tas viss, protams, mums varētu sākt likties pārāk tīrs, pārāk sakopts, „pielaizīts”.
Un tieši šajā brīdī skatienam parādītos arī tas, kas slēpjas aiz pilsētas robežām: zaļi priežu, egļu, bērzu meži, iekopti rudzu lauki, saulespuķu plantācijas un parastas, nesakoptas pieneņu apdzīvotas pļavas. Tad sekotu mākoņi un vēl pēc kāda laika jau vairs nevajadzētu strīdēties par to, vai Zeme ir apaļa.
Mēs nesadegtu. Mēs lidotu aizvien tuvāk saulei, bet nesadegtu. Mēs pat varētu kādu brītiņu apstāties uz saules, ja vēlies, bet gribētos vienkārši lidot, lidot, lidot, lidot, visu laiku lidot.
Un es lūgtu Dievu, kaut mēs neapstātos. Un visu šo laiku tā būtu vienīgā vēlēšanās. Tikai viena vēlme visa lielā lidojuma laikā. Un arī pēc tam, ja gadījumā šī vēlēšanās nepiepildītos, tā nepazustu, tāpat kā skaisti sapņi nepazūd pēc labi izgulētas nakts. Es atkal gribētu pēc iespējas drīzāk lidot. Lidot un nekad neapstāties. Ar tevi.

whatever.