Pēkšņi dzeina uzšaujas augstu debesīs & virs Cibas pilsētas uz pāris mirkļiem iedegas atombumbas sprādziena cienīga gaisma, viss tiek izgaismots & Cibas pilsoņi uz brīdi pārbīlī sastingst.
Kad dzeina pamazām tuvojas zemei, viņa izskatās tāpat, kā parasti, nu, tajā pašā baltajā kleitiņā ar spārniem, & tikai nedaudzi pamana, ka viņai uz galvas izdīguši mazi radziņi.
Piepacēlusi vienu uzaci, dzeina noskata visus sanākušos, neko neteikdama, uzkāpj uz skatuves. Uguns, dūmi, blīkšķi, laukuroze ķer pie sirds, makmerfijs & affair slēpjas zem esinjas zaļajiem svārkiem, vispārēja panika & histērija, kuminjsh piepeši saprot, ka spēj ne tikai špagatā nolēkt, un uzsāk savu nekad neaizmirstamo Mazo Kūmiņu deju.
Kad dūmi izklīduši, dzeinas vairs nav. Nav arī skaistuma karalienes kroņa. Tikai esinja grūši nopūšas & saka: "Viņa taču mūs brīdināja..."