Viena diena manā dzīvē

Tālāk seko ieritināšanās atpakaļ gultā, lai sasildītos un kārtīgi pamostos, izmantojot interneta maģisko spēku un laptopa sildošo dzesēšanas elementu.

Ikdienas klusā daba ar dīvainu zibspuldzi, netīru spoguli, tualetes papīru un make-up kratīšanas rituālu (Dior tonālais, melna acu līnija no Lancome un YSL palete (tā gan netika kratīta)).

Kamēr krāsojos dušā ielien lēkājošais vienkājis.

Brokastis — paštaisīts kebabs/tortilla (nazis izliekas par turētāju, lai brīnums neattinas vaļā kamēr fotogrāfēju), pašceptas kanēļmaizītes (zem dvieļiem ir vēl un vēl), kā arī C vitamīns kafijas vietā.

Šīsdienas apģērbs. Lakats ar saulespuķēm, blakus tām esošās mežģīnes ir biezās (80 den) hold-ups, jo ārā pavēss, svārki, caurspīdīga melna blūze ar aizsienamu lenti, kurai virsū būs uzsprausta broša un apakšā apakšveļas kleitiņa (?). Protams, vēl ir zābaki un mētelis, bet tas nav tik svarīgi.

Durvis ar jauno rokturi, aizstājot nule nozagto misiņa vintage retro utt. rokturi. Vairs nezags, šito nodot par smuku naudiņu nevar.

Skats no ielas gala un saulīte!

Šorīt lietoju sabiedrisko autobusu, nevis sabiedrisko vilcienu. Šo vajadzību nožēloju, jo šis ļoti velkas un tur vaļā durvis vēl kādus 20m pēc pieturas. Klusi lamājos.

Seko gaidīšana autoostā, lai pārsēstos tālāk. Šajā daļā ir silts, taču pārējā autoosta auksta kā ārs. Atmetu domu doties uz blakus esošo tirdziņu, jo siltums ir svarīgāks.

Smuks, silts autobuss ar lieliskiem sēdekļiem. Mūzika ieslēgta un čučēt!

Izkāpjot no autobusa iemaldos vietējā China Town. Apkārt lieliski smaržo, visi ir aziāti un zīmes ir ķīniski. Sajūsmā aizmirstu fotogrāfēt.

Šādi izdekorēta galvenā Domes ieeja.

Svētku un lielo cilvēka pūļu dēļ Domes iekštelpās drīkst grozīties tikai pa pirmo stāvu, kurā pārdod visādas interesantas lietas:

Tālāk seko gājiens tur, kur patiešām vēlējos nonākt pilsētas vizītes laikā. Blakus šai stikla iepirkšanās mekai…

Bibliotēka (abas bildes zagtas no interneta, jo telefons atteicās konspektēt šo lieliskumu)!

Jā, jā, jūs nepārskatījāties. Te un bibliotēka. Knapi turos lai nesāktu laimē kliegt kā tad, kad pirmo reizi negaidīti ieraudzīju Milānas Domu. Beigu beigās ielienu klusā stūrī palēkāt no sajūsmas un padejot dīvaino prieka deju. Mirdzošām actiņām skatos kā šeit strādā cilvēki, sēž pie saviem laptopiem un grāmatām kā normālā bibliotēkā. Jo tā ir normāla bibliotēka. Funkcionējoša. Silta. SKAISTA. Gribu apmesties te uz dzīvi. Joprojām cenšos nespiegt.

Tālāk seko īstais iemesls šim braucienam — slepenas darba darīšanas saistībā ar šo telpu.

EDIT (aizmirsu):Vēl ir laiks starp darba lietu beigām un autobusu, tāpēc aizeju uz šo izstādi.

Atpakaļceļa uzgaidāmā telpa. Autobusu maršruts līdz mājām pilnīgi tas pats. Nepaspēju mūziku ieslēgt, aizmiegu, parastajā sabiedriskajā atkal durvju problēma, neko nefotogrāfēju, sildos un cīnos ar miegu.

Piemājas mazajā veikaliņā dīvaina leņķa un novietojuma eglīte (tā zilā lampiņu masa). Pasmaidu.

Mājās mani sagaida maltās gaļas mērce un rīsi, aizmirstu nofotogrāfēt. Liels nogurums, dodos migā.