Ceļš uz Elli un atpakaļ. Stāsts par TP</span>">
Trešā daļa.
Starp taifūnu un orkānu.
čapters I
Beidzot sāka aust diena. Smagnējā
miglas dūmaka sāka izklīst. Šķēle, dubļiem nošķiedies, skrēja pie Aigara un
nometies ceļos paņēma viņu aiz pleciem :”Aigar .. Aigar... ak dievs.. tu mani
dzirdi? Nē.. lūdzu, tā nav taisnība,”
Andra acīs sariesās sāpju asaras.
„Man.. man.. viss kartībā,” klusi izdvesa Kalvītis.. viņš
saķēris roku gulēja zemē un cīņas gaitā tomēr bija spējis atvairīt niknākos
uzbrukumus ”Man.. man jacīnās tālāk, tā nedrīkst.. nedrīkst visu pamest.. es
esmu par tālu nācis, lai padotos!” Viņš centās piecelties.
„Nē, tā nedrīkst.. padomā par savu ģimeni. Ko viņi iesāks
bez tēva un apgādnieka? Ko tu darīsi, ja viņš atkal izmantot „Tautas uzticību” ”,
norūpējies noteica Andris.
Kalvīša pelēkajā vīrišķīgajā sejā parādījās grumbas: „Es
zinu ... esmu jau samierinājies ar visu..”
„Bet tu nevari stāties pretī Loskutovam; vismaz ne šādā
stāvoklī un ne tagad...” atkal centās Andris.
Kalvīša drūmo seju apspīdēja rīta saule. Gaismas kūļi jautri
lēkāja pār granātu šķembām un asiņaino zemi un tiem likās nemaz neinteresē šīs
pasaules bēdas. Cīņas lauks bija izkropļots un zeme izskatījās kā pēc
viesuļvētras. Loskutovs stāvēja uz neliela pakalniņa un klusi smīnēja Viņa tēlu
apspīdēja saule un viņš likās melns un robusks kā klints. Kalvītis labi
saskatīja viņa figūru, kaut gan gulēja vairākus demitus metru nostāk „Kā
melnais bruņinieks,” viņš nodomāja.
Iespējams ka Kalvītis pat būtu pasmaidījis par šo dzīves
alegoriju, kur viņam bija jācīnās ar melno bruņinieku, gluži kā Lāčplēsim, bet
situācijas nopietnība kliedēja visas citas emocijas.
„Nu ko, Kalvīt,” no tāluma dārdošā balsī sauca
Loskutovs,”vai.. ēē.. esi gatavs padoties? Ha ha ..ēē.. ha!”
„Es nekad nepadošos,” Kalvītis nodomāja, ”nekad, kamēr vien
manās miesās kūsā dzīvība.”
Šķēle pakratīja dūri Loskutova virzienā :”Tu.. zini, ka mēs
esam spēcīgi kopā. Nāks tā stunda un tev vairs nebūs tā pēdējā salmiņa pie kā
ķerties, Pliners tevi parāvis!!”
Klusums ieliga.
II
|