lol - Komentāri

    Stils apzināti tāds pašvaks.
   

Šoreiz stāsts būs par kādu reālu gadījumu. Ceru, ka meitene, kas tajā tika ievilta, neapvainosies, humors ir laba lieta, nevienu jau neapcēlām.
Un tā, tas bija apmēram pirms diviem gadiem…
Viens mans draugs (Nr1) sapazinās caur internetu ar kādu meiteni un gāja uz satikšanos. Drošības labad (cik atceros), viņš paaicināja līdzi arī mani un uzradās vēl arī trešais mūsu čoms. Tad, nu šī jaunkundze tika sastapta.
Kaut kā mēs pastaigājāmies pa Vecrīgu un man iešāvās prātā doma – vajag paķert uz zoba mūsu randiņu varoni . Es tā iejautājos paskaļā balsī Oskaram – vai mums šņabis ir līdzi. Oskars, nesaprot, atbildēja, ka nav gan. Es atkal: “Bet vecīt, vakar taču bija trīs litri vēl. Atkal visu izdzēri?”. Oskars, apmēram sapratis, kādā virzienā es grozu sarunu, atbild: “Nu tas jau bija spirts. Pats jau vien izdzēri, neatceries? Atkal sākās šie atmiņas zudumi. Nu tu dod ar…”. Un tad sākās. Protams, nekāda spirta un šņabja nebija, bet pasaka sākās. Mēs sākām apspriest to, ka vajadzētu nopirkt veikalā ūdeni, ar ko sašķaidīt atlikušo spirtu. Oskars ieteicās, ka Venden ūdens spirtam tādu īpatnēju garšu piedodot. Es ieteicu aiziet spirtam pakaļ uz mašīnu un gan jau kādā veikalā paprasīsim ieliet limonādes pudelē ūdeni no krāna. Nabaga meitene, kas bija atnākusi satikties ar varoni numur 1. Arī Nr 1 tāds apjucis bija, bet neko nebilda.
Bija vasara, mēs apsēdāmies skvēriņā un runājāmies par dzīvi. Es tiešām atvainojos, ka lielāko randiņa daļu nopļāpāju es, bet pašam jau nebija viegli. Balodīši par šo to sarunājās, starp mani un Oskaru sēžot. Un kaut kā vienā brīdī es uzķēru sarunu pavedienu un sākām iesaistīties sarunā.
Laikam es viņai pajautāju, kā viņa izklaidējas. Nu šī izklaidējoties ar draudzenēm pa klubiņiem u.t.t. Es sāku stāstīt, ka mums gan savādāk izklaides notiek un laipni aicināju arī viņu, uz mūsu “rajonu”.
Tātad

, rajonā mums viss notiek, kā parasts, katru otro dienu ir “tusiņš”. Ap pusdienas laiku mēs pie soliņiem, trijatā iznesam ārā kasti šņabja. Soliņi atrodas daudzu bloka deviņstāvu māju vidū, tā ka viss ir par rokai. Tad nu mēs iededzinām ugunskuru un cepam desas. Ja nav naudas, tad dedzinām tāpat, galvenais, lai ir pasākums. Tad nu mēs tur dzeram dzīvības dziru un cepam desas. Ar laiku no rajona sanāk visa tauta, visi vietējie draugi. Tad katrs atnāk ar pāris litriem šņabja un tusiņš iet vaļā. Bet tas jau, protams, ir tāda nieka ikdiena. Daudz labākas ir piektdienas un sestdienas vasarā. Tad mēs ņemam veco Miškas motorlaivu un aizmugurē tai sienam dēli (blakus manai dzīvesvietai ir Daugava). Vispār mēs ļoti mīlam plunčāties Daugavā, jo īpaši pie tās caurules, jo tur tak ūdens ir siltāks kaut kādu iemeslu dēļ… Nu tad lūk – dēlis ir piesiets un prieki iet vaļā. Kādi cilvēki 10 sakāpj uz motorlaivas un viens uzguļas uz dēļa. Tad motorlaiva izkustas no vietas un prieks gatavs. Uz dēļa tak ir tik jautri, es meitenei piedāvāju kādu reizi braucienu uz dēļa, galvenais, lai tās lielākās skabargas būtu apakšā. Tad nu es pastāstīju, ka mums vienreiz nozaga dēli un tad mēs uztaisījām rajona cīņu, pamatīgi izkāvāmies ar citu grupējumu, bet beigās izrādījās, ka dēli nozadzis kāds klaidonītis. Tad nu mēs atradām jaunu dēli un atrakcijas turpinājās. Braucieni pa Daugavu ar dēli…O! Meitene, minstinoties ieteicās, ka nu varētu jau gan kādreiz, tad redzēs. Viņai ar laiku esot tā pašvaki… Tad nu mēs runājām par šo par to, Oskars tik daudz labas lietas uzvedināja un atklāja, tā teikt, ļāva man nekautrēties un pastāstīt šo to. Ak jā, es arī mācos, diemžēl gan tālāk par otro kursu jau trešo gadu nesanāk tikt. Tad nu mēs sākām stāstīt, ka mūsu ģimenes jau protams nav tās labākās, bet tomēr ir lādzīgas. Es neatceros, ko Oskars stāstīja, bet savu stāstu gan es atceros. Tad nu tā… Mana ģimene jau ir ļoti lādzīga. Tik man nepatīk, ka veseli pieci cilvēki dzīvojam vienistabu dzīvoklī. Tā pašaurāk. Un tā otrā problēma – neatceros tādu mirkli pēdējo 5 gadu laikā, kad mūsu dzīvoklī būtu mazāk par kādiem 12 cilvēkiem. Nu mani vecāki mīl izklaidēties, tie ir tādi ballīšu organizētāji. Jā un tad šie vecāku draugi mīl arī izkauties. Jā, es arī esmu ļoti dusmīgs, ja man vecāki nav atstājuši rītam 200 gramus šņabja, es tak savādāk nevaru uz mācībām aiziet. Tāda iemesla pēc es vienreiz mazliet pacīkstējos ar tēvu. Stiprs tomēr, pēc tam mēnesi ģipsī bija roka un no trubas iedzītās pakausī vēl tagad rēta redz kur... Starp citu, es katru dienu no dzīvokļa pudelēm ievācu apmēram 2.50 Ls. Vismaz sanāk cigaretēm un zālītei. “Ak jā, lūdzu neapvainojies, ka es ik pa laikam tā jocīgi smaidu un iesmejos. Redz, laikam tā zālīte ir vainīga. Agrāk, kad zālīti nesmēķēju 6reiz dienā, tā nebija. Bet tagad ik pa laikam iesmejos, te iespurdzos”, nokomentēju jaunkundzei, pamatīgi nospurdzoties. Ak jā, runājot par narkotikām. Pajautāju meitenei, vai tā ir šo to mēģinājusi. Nu neesot gan. Bet, redz, atkal es vairs nezinu, ko mēģināt. Mani kaitina tas, ka nerodas kādi jauni veidi. Esmu izmēģinājis visu, ko vien var. Par katru narkotiku es uzrakstu dzejoli, tā ir tāda skaista dzeja. Nav tak skaistākas dzejas, kā par LSD vai kokaīnu “Ak himalaji, tie manā sirdī svēti”, citēju viņai kādu dzejoli. Tad es vēl izstāstīju par to, kā esmu mēģinājis paveikt pašnāvību tādēļ, lai varētu uzrakstīt dzejoli par izjūtām, kādas tad ir. Tik tās vēnas tā īsti dzīt pēc tam kādu mēnesi negribēja. Un vispār esmu mākslinieks ar lielo burtu. Nav tādas indes, ko es nebūtu noprovējis un aprakstījis dzejā tās spēku un izjūtas. Ak jā, nu ir man vēl kāds niķis. Nnu, man tā īsti meitenes vairs netīk, jā jā (Ceru, ka lasītājs seko līdzi, ka tas viss bija liels joks). Jau kādus gadus 5. Tad es meitenei sāku detalizēti stāstīt par to, kā es to atklāju un kādām sāpēm un pārdzīvojumiem bija jāiet cauri. Starp citu, man ļoti patīk viens populārs žurnālists S. kungs, mēs Purvā (seksuālo minoritāšu klubs) iepazināmies. Nu tāds kavalieris. Un tik dāsns, uzsauc visam bāram un kā viņš dejo. Es pat ar viņu kādu mēnesi tikos, bet mēs nolēmām palikt kā draugi. Man tomēr nepatika viņa ausis (!). Beigās nu mēs tā arī atvadījāmies un es meitenei bez maz uzbāzos, lai viņa patiešām obligāti brauc uz “rajonu” ciemos, jo īpaši kādā sestdienā. Meitene teica, ka obligāti pacentīsies un pazuda tālēs zilajās. Braucot mājās, mūsu trijotne smējās tā, ka laikam gada laikā tik daudz jautro asaru nebija nobiris. Kopš tā laika pieļauju iespēju, ka Vecrīgā uz mani var parādīt kāda ar pirkstu – šis ir tas trakais mākslinieks, ar viņu varat nerēķināties, viņam sievietes neinteresē. Labāk ejam ātrāk tālāk, kamēr viņš nav mūs pamanījis.

:D