Reti spēcīgi šizīgs gabals, nenoturējos un iztulkoju.
Atriebība
(tundras tautu pasaka)
Reiz kāds sens šamanis savāca savu saimi pie ugunskura un teica: "Paklausieties jel kādu senu stāstu, kas parāda kaut ko no tā, ko nevar izstāstīt, un pastāsta par to, ko nevar parādīt".
Kamēr visi centās uztvert dzirdētā domu, šamanis jau bija aizkūpinājis pīpi un sāka savu stāstījumu:
Reiz kāda mamma devās ar savu dēlu uz dienvidiem atpūsties. Tuvu brauca vai tālu, bet galu galā nonāca viņi pie kalnu alas, uzcēla telti un sāka tur dzīvot.
Reiz puisītis devās pastaigāties pa mežu un satika jenotu.
Puisītis uzsauca jenotam: "Ej nost no ceļa!", bet jenots pat nedomāja aiziet, piecēlās pakaļkājās un sāka šaušalīgi zibināt acis. Puisītis nobijās, un aizbēga. Atskrēja pie savas māmiņas, pastāstīja par satikšanos ar Jenotu, un sāka raudāt.
- Kāpēc tu raudi? - painteresējās mamma.
- Māmiņ, kas ir lielāks zaķapastala, es vai jenots?
- Protams, ka tu, jo Jenots no tevis neizbijās, bet tu nobijies.
Puisītis turpināja raudāt vēl skaļāk.
- Tagad tev ir tikai viena iespēja: atrast jenotu, nogalināt, un apēst viņa sirdi, - dīvainā balsī teica mamma.
Puisītis paņēma savu saliekamo nazīti, koka-kolas pudelīti un pīrādziņu, ielika savā mugursomā, un devās uz mežu. Klīda zēns pa kalniem, līdz atrada jenotu midzeni. Paspīdinājis lukturīti viņš ieraudzīja, ka midzenī sēž Jenots ar savu jenotieni un maziņu jenotiņu.
- Tu mani nobiedēji, un tagad esmu kļuvis bailīgāks pat par Jenotu, tamdēļ man tevi ir jānogalina, un jāapēd tava sirds! - sauca zēns.
- Jā, es rīkojos nepareizi, veltīgi es acis zibsnīju. Nu ko, nogalini mani, jaunieti, es nepretošos, - teica Jenots, un apgūlās uz muguras. Puisītis paņēma nazīti, nogalināja Jenotu, izgrieza viņa sirdi un apēda. Pēc tam viņš, viss notašķījies ar jenota asinīm, priecīgi devās mājup. Bet viņa prieks ātri pārtapa par skaudību. "Kāds labsirdīgs Jenots, ļāva sevi nogalināt, lai labotu savu kļūdu. Kāds ļauns es esmu, es nogalināju Jenotu tikai tamdēļ, lai kļūtu maz-mazlietiņ drosmīgāks", - ar sāpošu sirdi viņš domāja. Aizskrējis mājās, viņš pastāstīja par savu tikšanos ar Jenotu mammai, un sāka raudāt.
- Kāpēc tu raudi? - apjautājās māmiņa.
- Māmiņ, kas ir labsirdīgāks, es vai Jenots?
- Protams, ka Jenots, viņš ļāva sevi nogalināt, bet tu neļāvi nogalināt sevi.
Zēns sāka raudāt vēl skaļāk.
- Tagad tev ir tikai viena iespēja: atrast Jenota ģimeni un palīdzēt audzināt viņu bērnu, - dīvainā balsī noteica mamma. Zēns devās uz mežu un sāka dzīvot kopā ar Jenotieni, gādāt pārtiku, tīrīt midzeni. Pēc mēneša viņš pats pārvērtās par Jenotu, bet viņa mamma aizbrauca mājās, jo atvaļinājums beidzās.
Reiz devās Puisēns-Jenots pēc pārtikas mazajam jenotēnam, un satika citu zēnu. Zēns kliedz Puisēnam-Jenotam: "Aizvācies no ceļa!". Puisēns-Jenots nemaz nedomāja doties prom, jo viņš taču bija kļuvis tikpat drosmīgs kā Jenots. Puisēns-Jenots nostājās pakaļkājās un sāka šaušalīgi zibināt savas ačteles. Zēns nobijās un aizbēga pie savas māmiņas, un pastāstīja par savu tikšanos ar Jenotu un sāka raudāt.
- Kāpēc tu raudi? - painteresējās mamma.
- Māmiņ, kas ir lielāks zaķapastala, es vai jenots?
- Protams, ka tu, jo Jenots no tevis neizbijās, bet tu nobijies.
Puisītis turpināja raudāt vēl skaļāk.
- Tagad tev ir tikai viena iespēja: atrast jenotu, nogalināt, un apēst viņa sirdi, - dīvainā balsī teica mamma.
Puisītis paņēma savu saliekamo nazīti, pepsikolas pudelīti un biezpienmaizīti, ielika savā mugursomā, un devās uz mežu. Klīda zēns pa kalniem, līdz atrada jenotu midzeni. Paspīdinājis lukturīti viņš ieraudzīja, ka midzenī sēž Puisēns-Jenots.
- Tu mani nobiedēji, un tāpēc es esmu kļuvis bailīgāks par Jenotu, tamdēļ man tevi jānogalina un jāapēd tava sirds, - iekliedzās zēns.
- Ho-ho, kāds tu esi viltīgs. Es pats tevi nogalināšu.
Un nogalināja Puisēns-Jenots zēnu, un pats apēda viņa sirdi. Līdzko viņš to bija izdarījis, tā uzreiz pārvērtās par puisēnu.
Devās bijušais Puisēns-Jenots, tagad vienkārši puisēns, pie tā zēna, ko bija nogalinājis, mammas, un izliekoties par viņas dēlu, teica:
- Mammu, es nogalināju Jenotu, tagad es esmu tikpat drosmīgs kā Jenots.
- Tu melo, tu neesi mans dēls, bet es neesmu sieviete, es esmu sieva tam Jenotam, ko tu nogalināji, lai kļūtu tikpat drosmīgs kā Jenots. Un nevis zēnu tu nogalināji, bet manu vecāko dēlu Jenotu! - izsaucās sieviete, pārvērtās par Jenotieni, nogalināja puisēnu un apēda viņa sirdi. Līdzko viņa bija to paveikusi, viņa uzreiz pārvērtās par zēnu.
Nākošajā gadā kāda māmiņa bez dēla devās uz dienvidiem atpūsties. Tuvu brauca vai tālu, bet galu galā nonāca viņa pie kalnu alas, uzcēla telti un sāka tur dzīvot. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, pie viņas pienāk puisēns un saka:
- Sveika, mamma, es audzināju mazo jenotiņu, tagad es esmu tikpat labsirdīgs kā Jenots.
- Tu melo, neģēli, tu neesi nekāds puisēns, bet Jenotiene, kas nogalināja manu dēlu par to, ka viņš nogalināja tavu vīru un vecāko dēlu. Un es neesmu vis sieviete, bet es esmu sieva tam Zaķim, kuru nogalināja Jenots, lai kļūtu tikpat ātrs kā Zaķis. Un nevis manu dēlu tu nogalināji, tu nogalināji savu jaunāko dēlu, ko es pārvērtu par zēnu, lai viņš nogalina savu tēvu un vecāko dēlu, - sieviete sāka smieties, pārvērtās par zaķeni un nogalināja jenotieni.
Šamanis beidza savu stāstu, palūkojās visapkārt un noteica: "Tā labais atkal uzvarēja ļauno". Pēc tam nolika savu pīpi ar pērlītēm apšūtajā maisiņā un devās uz savu vigvamu, noburkšķējis:
"Karma no kabatas atšķiras ar turbulenci".
Virsaitis iztulkoja: "Viņš gribēja teikt, ka Jenotus ēst nedrīkst - nešķīsti zvēri", un aizgāja gulēt.
Galvenais pavārs noteica: "Visi dzirdējāt? Šonedēļ ēst nedrīkst."
Visi ļaudis nodomāja: "Nevāji viņiem pa galvu sadevis", bet skaļi neko neteica, vienkārši pasita plaukstas un devās gulēt.
(c) Sergey Chernov, oriģināls - šeit.
(t) ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elfz
|
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
