|
Šis ir Lol, vai ne? Nu vo, mans post-apok humoristiskais stāsts! :)
Iedodiet man vēl vienu alu...
Kabatas Izmēra Apokalipse
Iesākuma daļa, kurā apskaidrojas diženā manis (t.i. manis) izcelšanās un pārvietošanās uz 25. gadsimtu, kā arī tas, kā es satiku pāris salašņas ar kuriem man bija tas (ne)gods doties dažādās dēkās.
Labdien, cienītie 21. gadsimta Kungi, Dāmas un citas Slimības Vēstures! Šī ir mana dienasgrāmata. (Vairāk vai mazāk) Atvainojos par tās kvalitāti, un to, ka tā dažās vietās ir nolieta ar dažādiem alkoholiskiem dzērieniem, bet savādāk es nebiju spējīgs saņemties un šito murgu sarakstīt. Lai nu kā, profesors saka, ka mans teksts līdz jums nonāks, un ja jau jūs to lasāt, tad laikam tā ir patiesība. Es gan pats uz to ļoti nepaļaujos, jo profesora laika mašīna sastāv no liela, zaļa Hoetica konteinera, tualetes poda vāka un daudz, daudz tualetes papīra, kas sastiprināts kopā ar līmi, un pāris sarežģītām tehniskām ietaisēm, no kurām es ne velna nesaprotu, bet atklāti sakot, man ir pilnīgi vienalga. Esmu savā dīvainajā mūžā savārījis tik daudz visādu mēslu, un redzējis tādas neticamas lietas, ka vēlos jūs brīdināt par nākotni, jo galu galā, varbūt kaut kas no tā arī mainīsies.
Iesākumā pateikšu, ka nākotnē jūs nesagaida lidojošas mašīnas, supervaroņi, cilvēktiesības un visādas citādas muļķības, ko noteikti ir izdomājuši Japāņi. Teikšu atklāti – ja jūs cerat, ka nākotnē viss būs skaistāk, cilvēki būs labāki, gleznas skaistākas un alus lētāks, tad jūs smagi kļūdāties. Pie mums viss ir sūdīgi. Cilvēkiem patiešām nākas domāt, lai izdzīvotu. Un pie tā esat vainīgi jūs! Es gan nezinu visus faktus, kā un kādēļ sākās apokalipse, bet zinu skaidri – to pamatā izraisīja lielā mobilo telefonu koncentrācija uz zemes! Kaut kad ap 2007. gada vidu sākās akcija par to nodošanu un vākšanu speciālos konteineros, jo tie it kā nodara piesārņojumu. Nu, par to viņi nekļūdījās. Vienu brīdi nodošanas punktos kopējā mobilo telefonu koncentrācija bija tik milzīga, ka kaut kas notika. Pēc tam, nākošajā rītā cilvēce pamodās daudz mazākā sastāvā, sūdos līdz ausīm un nevienu vairs neuztrauca KAS tieši ir noticis. Visi turpināja ņemties apkārt, tikai drusku savādāk. Vēl jāpasaka tas, ka tagad mums te strādā kaut kas, tipa – „Psionika” kā to jūsu gadsimtā laikam sauc. Tā radās pēc katastrofas, un kaut kādā, nevienu neinteresējošā veidā turpina izpaust sevi dažos cilvēkos, parasti pēc dažādu apreibinošu vielu lietošanas. Un dažreiz tā patiešām strādā.
Vispār, es piedzimu siltā 1988. gada Jāņu dienā. Mana māte bija zobārste, un tēvs bija lietotu mašīnu tirgonis. Pēc mēneša es ieguvu vārdu Rovans. (Forši skan, vai ne?) Es biju vienīgais bērns ģimenē, toties man bija daudz dažādas pakāpes citi radinieki, kas mani nemitējās audzināt un izglītot, un es arī izglītojos un audzinājos. Skolā man negāja pārāk viegli – es vienkārši biju sasodīti slinks, un nemācījos, kaut gan pusē priekšmetu zināju vairāk par skolotāju. Lieki piebilst, ka klasē mani pārējie audzēkņi sita. Līdz brīdim, kad es paņēmu no mājas cirvi un viņus visus noslepkavoju...nu, vismaz savos sapņos. Kaut kā izmācījies cauri vidusskolai (84. Pļavnieku. Lieki piebilst, šo ēku es nākotnē pašrocīgi jau esmu uzspridzinājis), es mēģināju sākt studēt. Vecāki mani visādi atbalstīja, un pat iedeva 200 latus, kad 19. dzimšanas dienā izmeta no mājas un teica, lai vācos kur gribu. Viņiem par nelaimi, es arī aizvācos. Tādēļ, ka man mugurā bija tikai mani džinsi, kedas un melns t-krekls ar uzrakstu „Fuck Off!” mana pirmā reakcija bija nopirkt kādu alu, tad vēl kādu alu, un tad paskatīties, kur varētu palikt pa nakti. Izdzēris 2 alus, es izdzēru vēl 2 alus, un tad vēl pārīti, un atcerējos, ka viens no maniem sakarīgākajiem bijušajiem klasesbiedriem piepelnās Latgalītes tirgū pārdodot pornogrāfiska satura pirātiskos diskus.
Ja jums saka, ka Latgalītē var nopirkt visu, tad klausiet šo cilvēku. Tā tiešām ir. Tikai apšaubu, ka jums visa tā herņa būs kādreiz vajadzīga, bet tas nu ir cits jautājums. Kad es uz turieni aizkūlos, kabatā vēl bija pietiekoši naudas, un es jau jutos pietiekoši iedzēris. Manu klasesbiedru tur nemanīja, tādēļ es pastaigājos pa tirgu. Kad es tā biju noklaiņojis kādas stundas 3, un taisījos doties mājās, es dzirdēju dīvaini lauzītu balsi no tirgus visnomaļākā stūra, kas no turienes nāca, kopā ar neaprakstāmu smaku, kas sevī apvienoja pāris mēnešus valkātas zeķes, kopā ar neizmērojamu daudzumu kandžas, kam pa virsu vēdī vāja pelējuma atblāzma. Balss teica: „Ak jaunais censoni! Panāciet šurpu, man ir kaut kas tieši priekš jūsu personības, un es vēlos jums vienu patikšanu izdarīt!” Man uz to brīdi viss jau sen bija vienalga. Pagriezos un gāju balss virzienā. Tur, neatdalāms no apkārt esošās dažādu atkritumu čupas, kas it kā bija saplūdusi ar runātāja pilnīgā reibuma stāvoklī esošo ķermeni, atradās kāds pēc paskata ļoti bomzīgs cilvēks. Viņam galvā bija uzmaukta bļoda, kas aptīta ar foliju, un uz sejas vīdēja lidotāja brilles, kas neapšaubāmi bija gandrīz tikpat vecas, cik to valkātājs, un ļoti iespējams, tikpat ilgi arī nēsātas uz šīm pašām acīm. „Un ko tādu tu vari man piedāvāt?”, es jautāju. Večuks sāka savu monologu: „Ak, nevaid vairs mumsīm šaizemē tik diženi leknus laikus nu redzēt, mēs ģeldīgi neesam vairs, un ģeķība mūs ir pārņēmuse! Kas skolots grib nu jel tapti, tam iraid jādodas uz raženākām zemēm, kur piena upes tek, un putras kalni celti vaid! To nu tevīm piedāvāju, zinies, es! Par nieka 100 latu naudas zīmi, un vienu iepakojumu ar zārka naglām, kuras manīm tik ļoti tīk pīpot, un vārds tām „Marlboro” iraid, šamais mehānisms tev dāvāts tiks!” Viņš no kabatas bija izvilcis kaut kādu mazu, apsūbējušu metāla kastīti, uz kuras bija tikai viena vienīga poga. Sarkana. Sāku ļoti skaļi smieties, bet alkohola un dziļas vienaldzības ietekmē, atdevu visu savu naudu šim bezpajumtniekam (mani vēl aizvien māc neziņa par to, kas viņš tāds bija) paņēmu kastīti, un bez domāšanas nospiedu sarkano podziņu. Nekad nespiediet sarkanas podziņas, cienītie. NEKAD!
Es pēkšņi atrados drupu ieskautā vietā, ap mani bija metrus 3 liels krāteris. Tūlīt pēc parādīšanās uz mani sāka bļaut: „Ei, stulbeni, tu tagad esi man parādā svaigu žurku! Vai tu maz apjēdz, pakaļa, cik ilgi man to nācās ķert? Sasodīts, es jau zināju, ka dzīvei nav jēgas...” Pagriezos balss virzienā, un ieraudzīju tur maza auguma, melnā ģērbušos meiteni, ar melniem matiem, platformas kerzām, tīkliņzeķēs, ar korseti un melnu blūzi; seju viņai klāja balts grimms, kas oda pēc krīta jau visai lielā attālumā, izteikti sarkanas lūpas, uzzīmētas uzacis un citas klasiskā stulbuma pazīmes, kas vajāja 21. gadsimta sākuma jaunatni, kura mēdza tusēties pie Origo. Un vēl viņa sev mutē bija iebāzusi pistoli, kas izskatījās ļoti smieklīgi un ļoti nožēlojami vienlaicīgi. Kādu laiku mēs tā tur stāvējām, viņa ar pistoli, kuras stobru bija gandrīz aprijusi, un es, aiz apstulbuma nespējīgs ne ko pateikt, ne arī pakustēties. Pēc kādām 10 minūtēm, viņa izņēma pistoli sev no runājamā orgāna, un noteica: „NU?” Es apstulbu vēl vairāk: „Ko nu?” Meitene noplātīja galvu un dusmīgi noteica: „Nu, kad tu nāksi mani atturēt no pašnāvības, par to, ka tu uzspridzināji manu pusdienu žurku?” „Kāpēc man tevi būtu jāattur no pašnāvības?”, es atteicu, jo nekas sakarīgāks man galvā neradās. „Tu esi ļauns un riebīgs cūka, un es ar tevi vairs nerunāju!”, meitene man raudoši uzkliedza, sakrustoja rokas, un šņukstot pagriezās ar muguru pret mani.
„Vai tad es tev NEKO nenozīmēju, tu ļaunais, nejaukais puika?”, viņa man uzkliedza vēlreiz.
„Atvaino, err...piedod, es nezinu tavu vārdu, bet es te tikko parādos nekurienes vidū, un tevi vispār redzu pirmo reizi, un vispār nesaprotu, kas ar mani notiek, bet tu man par kaut ko klūpi virsū. Labāk pasaki, kur te ir tuvākā cilvēku apmešanās vieta, vai kaut kas tamlīdzīgs. Man derētu kāds aliņš, un kāds ar ko pamatīgi aprunāties. Vislabāk psihiatrs.”
„Mani sauc Tumsas Eņģelis, un tev vajag pa purnu, nevis to tur...nu...psi...nu, to otro, īsāk sakot!”
„Tumsas Eņģelis? Kas tas par tizlu vārdu? Izklausās visai gejiski!” Es smejoties atbildēju, un klusībā cerēju, ka mani šizofrēniskie gļuki drīz beigsies, un es varēšu iet un tam stulbajam bomzim atņemt savu naudu. No otras puses – kļuva interesanti.
Meitene kādu brīdi klusēja. Varu derēt, viņa tobrīd pārdomāja vismaz 50 dažādus veidus, kā man nodarīt sāpes, un es cerēju uz to, ka kāds man beidzot paskaidros, kas īsti notiek. Tajā brīdī man nez no kurienes trāpīja akmens. Uz tā bija zīmīte. Pieliecos, un paņēmu šo dīvaino priekšmetu, lai izlasītu, kas tur tieši rakstīts. Tas neko nepalīdzēja. Uz zīmītes bija rakstīts: „Akmens” Brīdī, kad cēlos augšā, ar noteikti definēto akmeni rokās, minētā meitene ar savu visai smago zābaku iespēra man pa pakaļu, un es nokritu zemē. Tikko es biju piezemējies, jutu, ka kādas spēcīgas rokas man sien kopā rokas un kājas. Atskanēja robotiska balss: „Nosauc savu vārdu, dzimšanas vietu, gadu un ierašanās mērķi.” Nezinādams ko darīt, atteicu: „Rovans, Rīga, 1988. un man nebija mērķa te ierasties. Sien mani vaļā stulbā mašīna!” Meitene noteica: „Sien vien viņu vaļā, alfij, viņš vienkārši ir stulbs, bet briesmas nerada!” Alfijs trīsreiz nopīkstējās, un mani atsēja. Pieceļoties es ieraudzīju kas ir Alfijs: trīsmetrīgs cilvēkveida metāla robots, kas izskatījās pēc kaujas meha no japāņu multenēm, cukurvates un saldējuma mašīnas krustojuma. Viņam bija ar melni-rozā lentītēm apsieti automāti, kas bija novietoti virs viņa rokām, kuras, tāpat kā visu pārējo robotisko ķermeni klāja uzrakstiņi, kā: „Vislabākais alfijs pasaulē, un es tevi ļoti mīlu!”, „Rozes ir sarkanas, vijolītes ir zilas, Alfijs ir lielisks, un Tumsas Eņģelis viņu ļoti, ļoti mīl!”, „Mazais ņurcītis!”, „Bučiņa, mīļumiņam par remontiņa pārciešanu” kam pa vidu atradās visdažādākas formas uzzīmēti Disneja stila dzīvnieciņi, pārmaiņus melnas un rozā sirsniņas, galvaskausiņi un pat viena Tokio Hotel bilde. Kājas gan nebija īsti saskatāmas, jo tās klāja gari melni svārki. Arī augšdaļa neizskatījās daudz labāk – robotam bija uzzīmētas spilgti sarkanas lūpas, un uzzīmēts krūšturis, kā arī milzīga uzadīta parūka. Pat viņa pleca lielgabals bija pārkrāsots rozā, un uz tā bija uzrakstiņš: „Lielais murr...” Skats bija graujošs – pat vispieredzējušākais kareivis tādu ieraugot noteikti iedomātos, ka viņš ir nojūdzies. Man šādas briesmas nedraudēja. Es tobrīd skaidri zināju, ka es esmu nojūdzies.
Diemžēl vēlāk izrādījās, ka nebiju vis. Meitene, kuras vecums aiz milzīgās grimma kārtas nebija nojaušams mīļi uz mani paskatījās, tikpat mīļi turot pret mani notēmētu savu pistoli, un izteica piedāvājumu, no kura bija grūti, varētu pat teikt, neiespējami atteikties: ”Ja tu piekrīti būt mans puisis, tad es tevi nenogalināšu un aizvedīšu līdz ciematam!” Kas gan man cits atlika. Mēs kādu stundu trijatā slājām cauri drupām, un man visu šo laiku nācās klausīties meitenes vārdos, par to, kā viņa mani samīļos, ka mēs apprecēsimies un mums būs daudz bērnu, un viņi visi būs tādi, kā šī meitene, un ka vispār viss būs, viņas pašas vārdiem: „Tik jauki un romantiski, kā mirusi jauna meitene, nosalusi sniegā, apklāta ar mirušiem kaķēniem, kuras līķim blakus guļ novītusi roze!” Neiztrūkstoši, visu šo laiku manā mugurā tika bakstīts ar pistoli, un robots – transvestīts arī ik pa laikam iepīkstējās un atgādināja, ka viņš mani nogalinās, ja es speršu kaut vai vienu neapdomīgu soli. Pa šo laiku es arī paspēju rūpīgāk aplūkoju savu akmeni ar zīmīti, un centos loģiski izdomāt tā izcelsmi. Nespēdams to izdarīt, es to vienkārši ieliku sev kabatā, un klausījos tālāk Tumsas Eņģeļa stāstu, par to, no kāda veida gruvešiem mēs vīsim savu ģimenes ligzdiņu, kad būsim kļuvuši pārlaimīgi.
Paldies Dievam, ka tas ilgi neturpinājās. Drīz mēs nonācām vietā, kuru mani aktīvie ceļabiedri dēvēja par ciematu. Šīs urbānās lokācijas ainavu veidoja no drupām, koka dēļu galiem, reklāmas plakātiem un tukšām pudelēm veidotas mājas, ja šīs ēkas vēl varēja nest šādu pagodinošu vārdu, kas to patieso izskatu neaprakstītu ne mazākajā mērā, cilvēki, kas izskatījās atbilstoši savām dzīvesvietām, un vesels viens, oranžs, ļaužu pūļa apstāvēts stends, ar uzrakstu „Belaši”, kam blakus atradās normālai mājai vislīdzīgākā būve ciematā, piecstāvu būve, kas laikam bija tiesu nams, mēra dzīvesvieta, bordelis vai kaut kas tikpat svarīgs. (Kā vēlāk izrādījās, tas bija viss iepriekšminētais, lokālo dzertuvi ieskaitot.) Tikko mēs ieradāmies ciematā, tā no šīs...šīs celtnes (gandrīz...nu, ar lielu piespiešanos), kas visvairāk atgādināja dzīvojamās mājas paliekas, iznāca spilgti zaļā uzvalkā ģērbies, garmataini blonds, pavecs vīrietis un devās tieši pie belašu stenda, uz kura arī uzkāpa. Tumsas Eņg...aptrakusī, meitene man iebakstīja, un pateica, ka tas ir viņas tētis – pašreizējais ciemata mērs. Kad viņš beigs savu uzrunu, tad mēs varēsim pie viņa pieiet un sarunāt kāzu datumu. Šīs ziņas mani šokēja, bet es vismaz cerēju, ka ar viņas tēvu divatā parunājoties es varēšu atrisināt kaut dažas no savām problēmām, kas pēdējo stundu laikā bija paspējušas uzkrāties un pārsniegt veselā saprāta robežas. Manas cerības sagruva brīdī, kad mērs atvēra muti, un sāka savu runu.
„Labdien, cienītie Ciemata iedzīvotāji! Man ir tas gods, NĒ, tā privilēģija jums prezentēt mūsu jauno belašu stendu. Tas jau šobrīd izskatās ļoti skaisti, un ir lieliski aplūkojams un izmantojams kā tribīne! Ja jūs mani ievēlēsiet uz vēl vienu termiņu, tajā pat iespējams varēs nopirkt belašus. Un ja mēs iestāsimies lielajā ciematu savienībā, tad varbūt pat ar gaļu. Un ja mums tiešām paveiksies, tad varbūt pat ne ar žurkas, bet gan ar suņa, vai, vislabākajā gadījumā, uz ko gan es pārlieku nevēlētos likt lielas cerības – ar kaķa gaļu! Padomājiet tikai, mēs varēsim baudīt diženāko civilizācijas sasniegumu kulinārijas jomā, kopš 21. gadsimta! Jā, patiesi, mums būs tā iespēja vairs neēst kartupeļus un citus dārzeņus, mēs varēsim sevi neapgrūtināt audzinot cūkas un citus mājlopus, jo mums būs belašs, kas kā visiem zināms, bija galvenais pārtikas produkts diženajā senajā tehnoloģijas laikmetā, jā, man ir jāslavē šis izgudrojums, kas atļauj ātri, silti un pats galvenais – veselīgi vairot savu uzturvielu daudzumu un baroties, nebaidoties par savu radiācijas līmeni šajā saindētajā dzīvē! Tādēļ balsojiet par mani, Tomu Kurpnieku, un es jums apsolu – mums būs belaši. Un ar belašiem, un tikai ar belašiem, ļaujiet man piezīmēt, mēs varēsim tikt vesti gara gaismā!”
Viņš nokāpa no stenda, un tad laikam uzstājās nākošais mēra kandidāts, kas runāja kaut ko par smagu darbu un irigācijas sistēmām, par kurām kaut kur lasījis, bet neviens viņā tā īsti neklausījās, jo visi bija aizņemti apspriežot to, kas īsti ir belašs. Man arī nesanāca pārāk daudz dzirdēt no viņa runas, jo mani sagūstītāji steigšus bīdīja mani uz ciemata centrālās ēkas pusi, pie kuras durvīm mūsu dīvaino kompāniju jau gaidīja meitenes tēvs - mērs.
Tikko mēs viņam pietuvojāmies, tā meitene sāka spiegt, un priecīgi kliegt: „Tēti, tēti, paskaties ko es atradu! Un viņš apsolīja mani precēt! Es gribēšu tādu pašu gotisku kleitu, kā tās, ko mēs redzējām senajos žurnālos! Paskaties cik viņš smuks, un kā es izskatīšos tajā kleitā, un man būs vīrs un citām ciemata meitenēm nebūs, un viņas vēl teica, ka es nekad neapprecēšos, ha! Tēti, tu saprati, ja?” Loģiski, ka visi ciemata skatieni tobrīd bija pievērsti mums. Mērs pasmaidīja, lika milzu robotam sargāt, un uzaicināja mūs uz saviem apartamentiem, kas atradās centrālās mājas 5. stāvā. Kā apstiprinājās manas aizdomas, pirmajā bija dzertuve, otrajā atradās bordelis, trešajā bija tiesas zāle/juristu birojs, ceturtajā dzīvoja salīdzinoši bagātākie ciemata ļaudis (tas bija pasakāms pēc tā, ka viņi ar dvieļiem rokās gaidīja pie telpas ar uzrakstu „duša”) un piektajā dzīvoja pats mērs. Visu šo varēja lieliski aplūkot, kāpjot augšā pa trepēm. Mērs atslēdza pieliekamās durvis uz savu stāvu, un ieveda mūs pēc ciemata standartiem ļoti daiļā un mēbelētā telpā. Tas nozīmē, ka tur stāvēja pāris matraču, vecs dīvāns, galds un 3 krēsli. Un uz sienām pat bija tapetes, kas gan nebūt nebija vienādas, vai kārtīgi uzlīmētas, bet vismaz tās tur atradās. Mani uzgrūda uz dīvāna, meitene apsēdās man blakus, visu laiku turot man pistoli pie sāniem; pats mērs apsēdās pie galda, un priecīgi sāka runāt tieši tādu tekstu, kādu es no viņa jau biju gaidījis: „Ak, cik lieliski! Šis brašais puisis nudien ir atradums! Es ceru, ka tev, meitiņ, viss patiks, jo tu mums esi pats svarīgākais un pats labākais dārgums uz pasaules!” Meitas sejas izteiksme no stulbi priecīgas mainījās uz ar dauna sindromu apsēsti priecīgu. „Tēti, bet tad es dabūšu to kleitu, ja? Es par tevis dāvināto Alfiju rūpējos labi, jā!” Mēra sejā atspīdēja tāda laime, kādu ir iespējams ieraudzīt tikai aplūkojot mēnesi neēdušus, garīgi slimus cilvēkus pie pusdienu galda. „Nu, bet, protams, dārgum! Tētis darīs visu lai Laumiņai būtu labi!” Pēc šī teksta meitene nosarka, acīmredzami sadusmojās, pielēca kājas un sāka bļaut: „Stulbais kropli, es tevi vairs nemīlu, es esmu Tumsas Eņģelis nevis kaut kāda tur Lauma. Par šito tev man vajadzēs uzdāvināt jaunu pistoli, lai es nomierinātos!” Mērs satrūkās no kliedzieniem, un nomierināja meitu: „Labi, labi dārgum, nopirkšu tev jaunu pistoli. Un jau rīt. Bet vai tu tagad neiepazīstinātu mūs ar savu izredzēto?” - „Protams tēt! Tas ir Rovans! Viņš ir no Rīgas, kā pats saka, bet laikam būs sasities – saka, ka ir piedzimis 1988. gadā, bet nekas, es viņu samīļošu un aprūpēšu un viņš visu atcerēsies!” Tobrīd mans apstulbums jau pārgāja sapratnē, ka es varbūt neesmu nojūdzies, toties pieauga pārliecība, ka visi citi ir, un kā mēs zinām, ar trakajiem jokoties nav ieteicams, it īpaši, ja viņi tur tev pistoli pie sāniem, tādēļ es izvēlējos spēlēt līdzi. „Err, jā, mans vārds ir Rovans, un es iemīlēju jūsu meitu ar pirmo skatienu, kad viņa tik daiļi cepa žurku šī lieliskā ciemata, kas, nešaubos, ir tikai un vienīgi jūsu sasniegums, nomalē.” – „Sveiks Rovan!”, mērs atteica, „man tiešām prieks, ka tu uzradies! Izskaties tīri skaisti, drēbes kā augstmanim, pats arī liecies gudrs! Nē, man jau tiešām sāka likties, ka visas tās baumas par to, ka mana meita nekad nedabūs līgavaini, varētu būt patiesas, bet nu es redzu, ka tik tiešām – man ir izdevies viņu izaudzināt par daiļāko un kārtīgāko meiteni visos man zināmajos ciemos! ” Aizstājot viņa tekstā vārdus „meita” un „”meitene” ar vārdu „stulbā kaza” un vārdu „līgavainis” ar „kāds idiots, kas viņu precēs”, jūs sapratīsiet, ko es patiesībā par visu domāju. Par laimi, man parādījās iespēja no izbēgt no drūmās perspektīvas kļūt par emo bērna vīru, jo mērs pajautāja, vai man esot kādas vēlmes, jo es izskatoties „drusku sanīcis” Atteicu, ka manu mēteli atņēma laupītāji, un ka bez mēteļa es precēties nekādi nevaru, jo tad, pēc mūspuses tradīcijām mani kailu jāved cauri visam ciematam, kas nudien nav pieļaujams, un ka es pēc garā ceļa, kas, pašsaprotami, tika mērots tikai tādēļ, lai lūgtu mēra meitas roku, vēlētos noiet lejā un brīnišķīgajā tavernā iedzert kādu alu, kamēr cienītais nākamais sievastēvs ar meitu sarunā kāzu detaļas, bet šo pašu laupītāju dēļ, man vairs nav tam nepieciešamo resursu. Mērs izrādījās lielāks stulbenis, nekā es domāju. Viņš atvēra savu skapi, un pašrocīgi izsniedza man labāko mēteli ko nu tur varēja atrast. Un tas tiešām bija labs, nezinu kā viņam to bija izdevies saglabāt neskartu. Tas bija tumši brūns ādas mētelis, tāds, kādu parasti var redzēt uz galvenajiem sieviešu tēliem sliktās filmās, tikai ar garāku apkakli, daudz pogām un izturīgām vīlēm. (Ja gribat zināt, kādēļ es prasīju mēteli, izberiet uz tuvākā asfaltētā seguma liedaga smilšu maisu, pagaidiet, kad uznāks liels vējš un t-kreklā pamēģiniet paiet pret to) „Pats uztaisīju, tieši šādam gadījumam!”, mērs noteica, un turpināja: „ā, un tad otra lieta, lūdzu, lūdzu – jūtieties, kā mājās, mēs visu nokārtosim! Pat ja jūs tiešām gribat alu.” Viņš atvēra galda atvilktni, izvilka no tās dīvaini žvadzošu plastmasas maisiņu, un pateica, ka ar to pietiks gan alum, gan kaut kam šikam uz kāzām, gan arī kāzu ballei. Manuprāt, viņš man atdeva visu ciemata kasi, jo spriežot pēc viņa meitas, savu naudu viņš glabāja citur. Pateicos, un cik nu cienīgi varēju, izgāju no „pieņemamās istabas”; tikko durvis bija aiztaisījušās skrēju lejā uz tavernu. Pa ceļam aplūkoju, ko tad šie ļautiņi lieto kā naudu, un gandrīz apstulbu – maisiņā atradās simtiem pokemonu fiškas. Noskrēju lejā, kur mani dīvaini aplūkoja visi, aptuveni 20 apmeklētāji, no kuriem puse, pēc izskata, pavadīja šeit lielāko dienas daļu. Devies pie galda, aiz kura plauktā gulēja dažādas burkas ar visai duļķainu šķidrumu, kas acīmredzami kalpoja par leti, uzsāku sarunu ar bārmeni: „Labdien. Cik, lūdzu, par vienu alu?” Bārmenis apstulba, acīmredzami negaidījis šādu jautājumu. – „Vai jūs tiešām vēlaties ALU? Nu gan jūs laikam esat baigais naudasmaiss...jāpalūkojas, vai man vispār te kāds ir palicis.” Kamēr viņš rakājās pa pieliekamo, kas ērti bija iekārtots tieši zem galda, pie kura viņš strādāja, aplūkoju apmeklētājus tuvāk. Tālākajā bāra stūrī galvu nokāris sēdēja otrais mēra kandidāts, kas pat izskatījās apģērbies pēc cilvēka – ar armijas zābakiem kājās, salāpītā brezenta kombinezonā, no kura kabatām rēgojās ārā visdažādākie instrumenti, ar vienkāršu, melnu džemperi zem tā, jāpiezīmē, ka, kaut gan viņš pats visai tīrs nebija, drēbes viņam bija sakoptas; rokās viņam bija glāze ar burkās atrodamo duļķaino šķidrumu, kas, cik es nopratu, nekas labs nebija, un man radās vēlme vienīgajam normālajam šejienietim izpalīdzēt. (Ja jums rodas šāda vēlme, tūdaļ nogaliniet to. Neviens labs darbs galu galā nepaliek nesodīts.) Bārmenis piecēlās un paziņoja, ka viņam ir palikuši tieši divi ali, katrs par 30 Tazo gabalā. Tas laikam skaitījās sasodīti dārgi, bet es nopirku abus, tikai nobrīnījos par etiķetes iztrūkumu uz pudelēm, un taisnā ceļā devos pie stūrī sēdošās personas. Tam neviens nepiegrieza vērību, jo pilnā sparā bija sākušās tarakānu skriešanās sacensības, kuras atņēma man uzmanības centra lomu.
„Sveicināts”, es teicu, ”laikam ir sasodīti grūti būt vienīgajam ar galvu uz pleciem.” Atvēru abus alus, un vienu sniedzu viņam. Viņš pagrūda alu malā, un dusmīgi nočukstēja:„Man nevajag neko par mēra ģimenes naudu. Kārtējais tās kuces līgavainis atradies...smieklīgi.” – „Nē, tu mani nepārproti. Es te vienkārši uzrados, viņa un viņas debīlais robots mani savāca, pielika šaujamo pie ribām un lika precēties. Vispār, es plānoju tīties prom no šejienes.” Ieturēju mazu pauzi, un nejauši izteicu savas domas skaļi: ”Ja vien es neesmu nojūdzies, un nemaz šeit neesmu.” Vīrietis iesmējās, paņēma alu un iedzēra. Es izdarīju to pašu, un nogaršojis alu, atpazinu „Bauskas gaišā” garšu. Tas liecināja, ka es neesmu nojūdzies un nesapņoju. Kas tobrīd man likās vēl sliktāk par iespēju pavadīt visu mūžu psihiatriskajā klīnikā, dārzeņa statusā. Mans bēdubrālis pacēla galvu, atklādams skatam savu plato, vienkārša cilvēka seju, ar īsiem, melniem matiem un brūnām acīm, kārtīgi mani nopētīja, noteica: „Laipni lūgts bariņā. Svens. 23. No Aizkalnes.” un pasniedza roku sveicienam, kuru es tūdaļ paspiedu, un atbildēju: „Rovans, 19. No Rīgas.” Svens uz mani dīvaini nolūkojās un teica: „Puis, tev galvā tomēr kaut kas nav tā. Rīgas vairs nav nu jau vairāk kā 350 gadus, zini, mēs tomēr dzeram Rīgas drupās. Cik zinu no vecajiem stāstiem, šī māja ir celta uz tā laika valdības mājas drupām.” Es izlaku visu alu vienā paņēmienā, un sajutos nožēlojami. - „Ko lai tev pasaka...tad es esmu sasodīti vecs. Es esmu dzimis 1988. gadā, un vispār, man šobrīd vajadzēja atrasties 2007. gadā, Latgalītes tirgū, meklējot kur palikt pa nakti, jo mani izmeta no mājām.” Mans biedrs apstulba, un izdzēra arī savu alu vienā rāvienā. (Vēlāk viņš mēdza stāstīt, ka tik ātri vērtīgo dziru vairs nekad nav uzdrošinājies dzert.) – „Vai nu tu, vecīt, sasodīti labi melo, vai arī stāsti patiesību. Šobrīd, ja vien mans kalendārs nav neprecīzs, ir apmēram 2457. gada vasara.” Atbildēju, ka tas man neliek justies neko labāk, pastāstīju pilno stāstu par to, kā nokļuvu šeit, un ar visai nožēlojamu skatu sejā pajautāju, ko esmu palaidis garām. Svens atteica, ka viņš īsti nezin, tikai ir vecos papīros lasījis, ka bija kaut kādi mēsli, saistīti ar ietaisi, ko dēvē par „mobīlo” un tad viss ir mainījies un ir tā, kā tagad. Tātad ļoti, ļoti stulbi un maksimāli neizdevīgi man. Paldies tev, Dievs. Sūti gaļu. Mēs tur bijām sēdējuši kādu pusstundu, kad es izdzirdēju atveramies augšstāva durvis. Pajautāju Svenam vai mēs nevarētu aiziet nekur citur, jo nokļūt drūmā nākotnē UN precēties bija pāri maniem spēkiem. Viņš neko neteica, tikai piecēlās, pamāja ar galvu, lai es sekotu, un devās ārā pa durvīm.
Izgājuši ārpus bāra, mēs nogriezāmies pa kreisi, un es ieraudzīju vietējo mehāniķu darbnīcu. Vismaz tā ļoti centās pēc tādas izskatīties, jo tur strādāja Svens. Mēs iegājām iekšā šajā lūžņu čupā ar koka sienām, kur visur apkārt mētājās visdažādākās detaļas un visādi metāla hlami, mehāniķis pabīdīja malā pāris lūžņu čupas, pavilka slēdzi uz grīdas, un tajā atbīdījās slepenas durvis, ar trepēm uz leju. Mēs tajās iegājām un tās atkal aizbīdījās iepriekšējā pozīcijā, lieliski noslēpjot jebkādas pēdas par šāda pazemes bunkura eksistenci. Tūlīt pēc tam noskanēja balss: „Labu atpūtu mūsu atrakciju parkā, pērciet suvenīrus!” Nolūkojos uz Svenu, bet viņš tikai atteica: „Kādas detaļas ir, ar tādām jāstrādā.” Dzirdot viņa balsi reaģēja kāds sensors, un iedegās gaisma. Telpā atradās ģenerators, ar tam pieslēgtu riteņa trenažieri, vēl tur bija pussalauzts portatīvais dators, miljoniem reižu lāpīts mīkstais sēžamspilvens un ledusskapis. Mehāniķis norādīja uz datoru, un teica, ka ir to labojis veselus 3 gadus, turklāt viņam ļoti paveicies, jo cietais disks nav ticis bojāts lielajā magnētiskajā vētrā. Viņš to ieslēdza, un teica, ka ja es māku ar tādu apieties, es drīkstu pats aplūkot visu, ko viņš zin. Bez dažādajiem tehniskajiem Svena pierakstiem par visdažādākajām ietaisēm sākot ar irigāciju un beidzot ar vibratoru šajā datorā atradās pāris teksta faili, kuros bez propagandas materiāliem, kas aicināja nodot mobilos telefonus atradās arī kāda zinātnieka vēstule kādam valstsvīram, kurā viņš stāstīja par to, kā pacelsies siera cenas, kā vajadzētu izmainīt valsts konstitūciju, kā pareizāk noskūties, nu, un tad vēl visu vēsturisko informāciju, kuru es jums sniedzu šīs nodaļas ievadā. Pa to laiku mehāniķis man izstāstīja savu vēsturi – viņš piedzima ciemā visai tālu uz austrumiem no šejienes, no kurienes viņu izdzina, kad viņš iestājās pret ciemata vadības likumu sadauzīt visu tehniku un atgriezties pie primitīvā dzīvesveida, jo tas, lūk, kaitējot dabai. Tā viņš klejojis, līdz nonācis šeit, un mēģinājis viest dažādas inovācijas, lai uzlabotu dzīvi, bet neviens viņu nav ņēmis nopietni, jo visi ir fanātiski mēra sekotāji un pilnīgi stulbeņi. Pēdējo viņš varēja neteikt, jo tas tāpat ir loģiski izsecināms fakts. Būtu ļoti dīvaini, ja vidējais cilvēks kādreiz nākotnē patiešām kļūtu gudrāks. Pēdējās ziņas, ko viņš saņēmis no sava ciema atnesa kāds ļoti izkāmējis suns ar zīmīti, kurā tika sacīts, ka viņiem steigšus vajag pārtiku, jo viņi nav spējīgi paši to izaudzēt pietiekošos apjomos. Pretī tika solīta apmācība druīdismā un jogas lekcijas. Es ļoti ceru, ka viņi visi nomira.
Apjautājos par mēra meitas mehu, bet Svens tikai nopūtās, un lūdza par šo kauna traipu ar viņu nerunāt. Viņš tobrīd izskatījās tik nožēlojami, cik varētu izskatīties kāds ministru prezidents pēc pilnas nodokļu nomaksas, vai arī kāda māte, kas noskaidrojusi, ka viņas dēls ir kļuvis par homoseksuālu narkomānu transvestītu, kas plāno doties studēt izšūšanu uz ASV. Ieteicu ideju doties prom no šejienes, bet mehāniķis atteica, ka viņam neesot ne naudas, ne ekipējuma. Ieteicu saskaitīt mūsu kopējos resursus. Mehāniķim bija 1 fiška ar skvirtlu un 3 fiškas ceturtdaļas, kuru attēlus nevarēja saskatīt. Izvilku savu maisiņu, un pārskaitījām manas fiškas. 100 ar pikačū, 2 ar čarmenderu un vēl 588 ar Ešu Kečumu un Mistiju dažādās perversās hentai pozās, kopskaitā 690. Kā izteicās Svens, tik daudz viņš savā mūžā vēl nebija redzējis, viņa vidējā mēneša izpeļņa bija 7 fiškas, duļķaino, alkoholisko kandžu varēja iegādāties par ceturtdaļfišku, par to arī varēja nopirkt pārtikas devu 3 dienām. Mums bija jālasās prom no ciemata cik vien ātri varējām, jo no ārpuses nāca paziņojums par to, ka rīt no rīta gaidāmas manas un viņa meitas kāzas. Tas gan izskanēja visai nožēlojami, jo sarunā ik pa laikam iejaucās pati Lauma, (piedodiet lasītāji, man roka neceļas rakstīt Tumsas Eņģelis) kas ik pa laikam pārtrauca tēvu, izsakot kārtējās vēlmes, un uzmācoties ar muļķīgām komandām visiem apkārtējiem, teiksim: „Pēteri, tev būs jārūpējas, lai visur karātos rozā galvaskausiņi, un spēlētu Mocarta „Rekviēmu”, man vienalga kas tas tāds, galvenais lai tas skanētu.” Par šo izteicienu es smējos īpaši skaļi, Svenam gan nebija nekādas nojausmas par klasisko mūziku, tādēļ viņš tikai nolamājās, un izmeta kārtējo nepiedienīgo frāzi, kuru gan es īsti nesapratu, bet kas droši vien nozīmēja mēra meitas izmantošanu dažādos stāvokļos, vajadzībās un bez atsevišķām ķermeņa daļām. Kad pēc kārtējās bezjēdzīgās mēra uzrunas beigām, visiem tika noteikts doties atpakaļ pie darba, manam jauniegūtajam draugam iemirdzējās acis, un viņš, noteica, ka cietumā, kas atrodas lielās mājas pagrabā sēž vēl viens cilvēks, ko man vajadzētu apciemot, kamēr viņš pats dosies nelielās darīšanās.
Man tāpat nebija nekā jēdzīgāka ko darīt, tādēļ es savācu visas savas fiškas, un devos atpakaļ uz centrālo māju. Pie ieejas pagrabā stāvēja milzīgs, ērzelim līdzīgs, puskails vīrietis, kura vienīgā īpašā iezīme bija viņa viena milzīgā uzacs, kas aizņēma apmēram 70% viņa jau tā šaurās pierītes. Uz lūgumu mani ielaist pagrabā viņš atbildēja īsi un konkrēti: „Ek!” Sapratu, ka runāšanās šeit nelīdzēs, un es tāpat plānoju laist no šejienes prom, tādēļ secināju, ka savārīt nelielus mēslus būtu ne tikai interesanti, bet arī lietderīgi. (Nekad nedariet neko, kas ir interesants un lietderīgs vienlaicīgi, Dieva dēļ, nevajag!) Atradu savu akmeni ar zīmīti, un no visa spēka atvēzējoties, iemetu ar to pa destilācijas aparātu, kas tobrīd centās izspiest no kaut kādas riebīga paskata žļurgas vēl nedaudz alkoholiskā, brūnā un acīmredzami iecienītā brūnā strebekļa. Aparāts sāka degt, un man pievērsās ļoti daudz acu, pistoļu, šauteņu un dažādu citu līdzekļu, kas paredzēti, lai nodarītu dzīviem organismiem ar dzīvību nesavienojamus bojājumus, turklāt nodarītu tos ļoti ātri. Loģiski, ka es metos skriet uz izejas pusi, uz kurieni man sekoja arī visi pārējie bāra apmeklētāji, kā arī viņu lamas, mestie cietvielas priekšmeti un daudz mazu, lidojošu svina objektu, no kuriem man par laimi izdevās izvairīties. (Gandrīz. Es laikam kādu biju nokaitinājis īpaši – man mugurā trāpīja pusizdzerta alus pudele.)
Es neesmu nekāds atlēts, tomēr bēgt skolas gados biju iemācījies. Nekādas atšķirības jau nebija – 8. klases reperu bars, vai ciema idioti. Skrēju tuvākajā virzienā ārpus ciema, lavījos pa drupām, ik pa laikam atskatoties un domājot par to, kāda velna pēc es šādi izdarīju. Jau likās, ka viss ir pierimis, un es varētu izvilkties no tām visai attālajām drupām, kurās biju noslēpies, kad pēkšņi man blakus uzsprāga siena, un sāka dārdēt lodes. Ātri palūkojos gar drupām, ciemata virzienā, un sastingu bailēs. Mērs manis ķeršanā palīgā bija pasaucis Alfiju, kurš kaut kā bija spējis mani atrast, un tagad vālēja zalvi pēc zalves, viņa svārkiem plīvojot, un parūkai kratoties pa visu metāla milzeņa galvu. Panikā metos skriet arvien tālāk prom, tomēr ārpus Alfija šāviņu trajektorijas tā arī neizdevās nonākt. Pienāca brīdis, kad spēki sāka izsīkt, un tad kāds robota pleca lielgabala šāviņa triecienvilnis mani nogāza no kājām. Jutu, ka man sāk asiņot deguns, centos piecelties, bet acis bija aizmiglojušās un nežēlīgi sāpēja galva. Kāds mani saķēra, un neļāva kustēties, bet centās vilkt uz savu pusi. Centos izrauties, bet tas neizdevās un es jau savā galvā atkal sāku cerēt, ka tomēr esmu tikai nojūdzies. Mani ierāva kanalizācijas šahtā, aizspieda muti, un lika nomierināties. Kad es, ar piespiešanos to biju izdarījis, mani pagrieza pret sevi kāda apmēram mana vecuma meitene, vienkāršās melnās botās, ar pieguļošām džinsu biksēm un tumšzilu, adītu džemperi ar aukstu apkakli. Pustumsā viņa izskatījās tīri skaista, pat salīdzinot ar 21. gadsimta meitenēm. Varēja manīt, ka viņai ir visai gari mati, kuru krāsa nebija nosakāma, seja bija visai izteiktas formas, varēja pateikt, ka viņā ir kaut kas no Krievu tautības. Pār plecu lentā bija piekārta gara šautene ar optisko tēmekli, pār otru plecu karājās pārblīvēta „Sarkanā Krusta” soma, parasti paredzēta pirmās palīdzības glabāšanai. Pirmais, ko viņa izdarīja, bija iekraušana man pa purnu. „Stulbenis. Dēļ tevis mūs gandrīz atklāja.” Es nokritu uz sausās zemes, kanalizācija šeit nebija tecējusi sen, un apjautājos, vai viņa ir tas cilvēks, ko man Svens lika apciemot cietumā. Viņa atbildēja apstiprinoši, un teica, ka mehāniķis viņu dabūjis rokā pie centrālās ēkas, kad viņa mukusi ārā, novilcis stūrī, un īsumā visu pastāstījis, ieskaitot rīcības plānu. – „Tātad, tu mums esi Rovans, ahā...nu tā, mums pēc 30 minūtēm jābūt kanalizācijas izejā, kas atrodas blakus Svena darbnīcai. Man ir karte, nesatraucies.” Es piecēlos, notīrīju mēteli, un atbildēju, ka tad mums laikam jādodas ceļā. Kamēr mēs gājām, sieviete pastāstīja par sevi; viņu sauca Patrīcija, viņai bija 20 gadi, un viņa bija uzaugusi ciematā tālu uz dienvidiem no šejienes – Dārzenē, kas skaitās lielākais pārtikas ražotājs, un Ciematu Savienības centrs, kas ir civilizēts, jo viņiem ir augsts korupcijas līmenis un demokrātisks (lasi – pilnīgi neko nedarošs) parlaments. Viņa nezināja kas ir korupcija, un es labāk neteicu. Sašaut sievietes ar pārāk lielu informācijas devu un nepārdomātiem tekstiem nav gudri. It īpaši, ja šaujamais ir pie sievietes. Būdama kādas prostitūtas un bandīta meita, viņa uzauga vietējā bērnu namā pie kādas bargas, vecas večiņas, kura savās mājās audzēja visu, kaķus, suņus, blusas, utis un narkotikas ieskaitot. Dzīvojot kopā ar 6 citiem maziem noziedzniekiem, kas visi ir vecāki un stiprāki, cilvēks gluži netīši iemācās iekļūt tur, kur nevajag, un piesavināties lietas, kuras viņam nevajadzētu aiztikt. Par to šis cilvēks arī 13 gadu vecumā tiek izslēgts no attiecīgās godājamās iestādes, un tad viņu savāc kāda banda, kā jau tas pilsētās gadās. Piepelnoties ar dažāda veida cienījamām nodarbēm, ka cilvēku nogalināšana no liela attāluma izmantojot šaujamos ieročus, arī sievietes var tīri labi apgūt izdzīvošanu skarbā vidē, lai cik neticami tas jums arī neliktos. Tas daudzas reizes pierādījās, kad mums nācās ļoti ātri mainīt lojalitātes puses dēļ absolūta ieroču pārspēka. Protams, tādi negodīgi līdzekļi, kā, piemēram, krūtis un smuks dibens arī ir daudzreiz palīdz. Patrīcijas bandu izšāva vietējie policisti (tātad cita banda, kuru bija noalgojis kāds no valdības), un viņu, kā sievieti, izmeta no pilsētas, un pateica, ka uzšķērdīs, ja pēc dienas viņa vēl atradīsies Dārzenes patruļu sasniedzamības robežās. Tā viņa aizklīda līdz ciematam, kur viņa iepazinās ar dažiem labiem cilvēkiem, dažiem sliktiem cilvēkiem, dažus no sliktajiem novāca, un par to tika aiz restēm.
Kad mēs nonācām līdz Svena darbnīcai, tur mūs sagaidīja pats īpašnieks, kas nu bija nokrāvies ar visdažādākā lieluma paciņām, nesa milzu mugursomu, un lentā pieliktu dīvaina paskata ieroci, par kura darbības principiem es neko nesaprotu līdz par šai pašai dienai. Galvenais, ka tas izskatās stilīgi, un nogalina visu ko vajag lielos kvantumos. (Ja nu mēs kādu arī izlemjam piežmiegt, no kā gan es personīgi atturos.) Man tika iedota mazāka mugursoma, maza, kabatā noslēpjama pistole un vecais, visiem labi zināmais kalašņikova AK-47 automāts. Ir dažas paliekošas vērtības, kas laikam nemainīsies nekad, un ja no Krievijas ir nācis kaut kas labs bez šņabja un „Meistara un Margaritas”, tad tas pavisam noteikti ir šis automāts. Jūs to varat mest lejā no devītā stāva, braukt tam pāri ar tanku, spridzināt, dedzināt, mest ūdenī, mest benzīnā, sist kādam pa galvu - tas vienalga šaus, ja vien jūs tam iztaisnosiet stobru. Un pats pa to laiku nebūsiet nomiris. Svens paziņoja, ka pašlaik noris mūsu meklēšanas kampaņa drupās, manas bēgšanas virzienā, kas drīz nāks atpakaļ klausīties kārtējo uzrunu, droši vien par savu varonību, un to, kā es esmu piečakarējis viņa meitu. Vēl es dzirdēju komplimentu par lielisko centrālās mājas dedzināšanu – tā pašlaik dega zilās liesmās, jo neviens dzenoties man pakaļ nebija iedomājies to nodzēst. No otras puses, jābrīnās būtu tieši pretējā gadījumā – ja kāds to būtu mēģinājis nodzēst. Vismaz labi, ka šie ļautiņi neko nezin par internetu. Viņu stulbums paliek tur, kur tas ir – ciematā. Klusi izlavījušies uz pretējo drupu pusi, mēs izgājām no pilsētas. Svens ieteica paiet kādu laiku, un tad nolīst kādā augstā vietā, no kuras labi redzams ciemats. Pagājuši kādu pusstundu, mēs uzlīdām uz pussabrukušas trīsstāvu mājas jumta, un atpūtāmies, kamēr mūsu mehāniķis sāka berzēt rokas, un uzvesties tā, it kā viņš tikko būtu saņēmis miljons fiškas. Kad ciematnieki lēnām sāka atgriezties no mūsu meklēšanas, un sapulcējās ciema malā, lai savāktos un pārskaitītos, Svens no kabatas izvilka kaut kādu ietaisi, kas atgādināja tālvadības pulti, un nospieda sarkano podziņu uz tās. Ciema vidū atskanēja sprādziens, un es redzēju cilvēkus skrienam, mēru uz ceļiem raudam, un belašu stenda daļas aizlidojam visdažādākajos virzienos. Pats Svens tikmēr pilnā kaklā smējās, un aizrautīgi stāstīja cik un ko viņš tur salicis, lai tas viss jauki uzietu gaisā, pilnīgā pārliecībā, ka šis nu ir bijis lieliskākais sprādziens, ko viņš savā dzīvē sameistarojis.
Tā nu sākās visas tālākās ķibeles – bet ko tad jūs varat gribēt no profesionāla slepkavas, maniakāli ģeniāla mehāniķa-piromāna un no 450 gadus vecas pagātnes izlīduša manis, kam šis viss ir jāpārdzīvo. Mēs devāmies uz rietumiem, un, protams...visāda sviesta netrūka arī tur. Žēl tikai, ka „Bauskas Gaišo” es tā arī savā dzīvē vairāk dzēris neesmu... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}