|
 Savulaik man priekšnieks bija Arnis Kluinis. Arvien Arni cienu un pieminu ar labu. Tolaik viņš nopietni bija pievērsies sociologam Maksam Vēberam, un jau pēc mūsu taku šķiršanās Arņa tulkojumā klajā nāca Vēbera "Polītika kā profesija" un "Zinātne kā profesija". Nenopirku. Arī neizlasīju. Tomēr Vēbers kādā atmiņas plauktā palika sēdam. Tāpēc šogad roka paslīdēja iegādāties "Polītiku kā profesiju" Igora Šuvajeva apdarē (piedod, Arni), ko savulaik bija izdevusi "Zvaigzne ABC".
Biju tikko sācis Šuvajeva ievada otro lappusi, kad sapratu, ka esmu iegrābies:
"Izmantojot neokantistu filosofisko instrumentāriju, viņš vēršas arī pret autoritāro vērtību metafiziku un problematizē pašu zinātni, lai novērstu tās aktieru epistemoloģisko naivitāti un noskaidrotu zinātnes sociālo un sabiedrisko statusu."
Latviski, lūdzu, varētu? Vai arī cieši šitentā jāprātuļo, ja grib par viedum viedu filoSofu atzīts tikt?
Tomēr izdevās grāmatu pievārēt, kaut prieka lasīt nebija nekāda, un nu varu dalīties iespaidos arī par saturu. (Par Vēbera valodu neņemos spriest, jo nezinu, cik tur vācu valodas un spriešanas smagnējums, cik Šuvajevs ieguldījis.) "Polītika kā profesija" ir priekšlasījums Minchenes studentiem, kas turēts 1919.g. janvārī, kad Vācija tikko sakauta 1.pasaules kaŗā un vārās dažnedažādu strāvojumu cīņās. Vēbers izsakās par polītiskās iekārtas pamatiem, polītiķa īpašībām, pārvaldes veidiem, mudinājumiem darboties polītikā un iespējamiem atalgojumiem. Diemžēl apgalvojumi ir apšaubāmi un bez pierādījumiem, un, ņemot vērā turpmākos notikumus līdz mūsdienām, neglābjami novecojuši. Bet kas Eglājs pret Šuvajevu un Vēberu - varbūt vienkārši filozofija nav mana profesija un aicinājums.
Lai nebūtu jāmet laukā, nesīšu no rīta uz grāmatu maiņas punktu.
|