|
Tas bija sen, sen, ne jau gluži piektajā gadā, bet vēl krievu laikos. Tai vasarā pēc Černobiļas sprādziena mūs klase aizbrauca uz Ļeņingradu. Izmitināja mūs atpūtas namā Leņingradas pievārtē. Dzīvojām vienā namā ar Černobiļas bērniem. Ļoti jaukiem ukraiņu bērniem. Viena meitene man pat uzsildīja ūdeni, kur matus nomazgāt, jo siltā ūdens nebija. Tagad domāju par to. Manai skolotājai Kreitai pēc daudziem gadiem sākās vēzis. Labi, ka Rīgā gadījās daktere tieši viņas skolniece, deguna kaulaudus izņēma un cilvēks tika glābts. Vakar piezvanīju vīramātei un runājām par lupatām, viņa pastāstīja, ka jāiet uz rengenu fotogrfēt savus aizdomīgos kaulus un vēl, pieminēja, ka nelaiķe profesore Preimāte jau savā laikā teica, ka Černobiļas īstās sekas izpaudīšoties tikai pēc desmit gadiem. Tādas tās lietiņas. Bet es jau neko nesaku, visi mani vidusskolas klasesbiedri četrdesmitgadnieki vēl dzīvi un veseli. Kā tādi Černobiļas burkāni :) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}