Man darbs gar malku vienmēr ir paticis. Smarža - mmmmmm... Malkas šķūnītis man pie Omītes bija tāds kā štābiņš, pašas noslēpumainā pasaule un pils, kur gaidīt Princi Baltā Zirgā... ;)) nu apmēram tā. Un reiz pat savā pusaudzības maksimālismā saviem senčiem un Omītei nervu šūnas papušierēju, jo - ar riktīgo cirvi skaldīju lielos klučus. Sanāca tīri labi. Bet lielajiem nervi luaptās... biju par kaut ko sašūmējusies un tad nu nolēmu IESPĪTĒT!!! Bet tas bija KAIFS sajust savu spēku un prasmi:)) žaģēt - tur es biju par švaku. Skaldīt - to tik padod...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
