laikabedre - Komentāri

Tā kā mūsu šaika dzīvoja netālu no dzelzceļa, vairums blēņu bija saistītas ar to. Sākām ar tādiem niekiem kā špicku likšana, nonācām līdz patronām un uzbēruma akmeņiem. Vēl šodien brīnos, kā nevienu sastāvu nenolaidām no sliedēm. Apstādināt sastāvu gan izdevās tikai 2 reizes: pirmo reizi ar akmeni ielaidām vecim, kas brauca vienā no preču vagoniem un nelaikā izbāza galvu palūrēt, kas tur par nelabu troksni; otru reizi salikām dūmu sveces un mašīnists nolēma neriskēt. Abas reizes mūs tā arī nenoķēra, pazūdām privātmāju rajona ieliņās.
Savai aizstāvībai varu teikt, ka pa pasažieru vilcieniem prātiņa pietika akmeņus nemest. Ja nu vienīgi ar olām...
Noķēra un strostēja mūs toreiz, kad ar pikām apmētājām miliču žiguli (tā arī nesaprotu, kāda vella pēc to darījām).