Tequila Boom, M. Pils ielā @ 13:45
dzeina:
[šķendēšanās pārpublicēta no mana žurnāla]
Labu laiku nebija būts Tequila Boom [vecajā, tas, kas blakus Ķiplokkrogam; jaunais Mārstaļu ielā vēl nav iečekots]
Ierodamies vakarpusē, dodamies sēdēt otrajā stāvā. Pēc minūtēm piecām kļūst skaidrs, ka laikam neviens mūs nav pamanījis, tā nu vīrs dodas pēc ēdienkartes. Viņš paņem ēdienkarti, & to, gaidīdami oficianti, gandrīz izstudējam no galvas. Apmēram padsmit minūtes. Nu ko, vīrs dodas lejā, lai pasūtītu - a mūs pašus pasūta, precīzāk, nosūta uz pirmo stāvu, jo, redziet, augšu slēgšot ciet. Nokāpjam lejā, vēl pēc minūtēm piecām beidzot parādās oficiante. Pieņem pasūtījumu, kura galvenā sastāvdaļa ir auxts alus, jo es mirstu jau nost aiz slāpēm. Baidos sameloties, bet tālāko ~20 min. laikā, protams, nekāds alus netika atnests. Nu, vienā brīdī man bija zē bē, & devāmies prom, pa ceļam satiekot izbrīnīto oficianti, kas galīgi nevarēja saprast, ar ko neesam apmierināti. Sāka kaut ko pīxtēt, ka virtuvē sastrēgums, & ka alus mucas jāmaina [mucu mainīt viņa sāka tad, kad jau devāmies uz izejas pusi]. Nu, ibio, tas viss ir saprotams, bet, kas ir, slabo atnākt & pateikt, ka nāxies nedaudz uzgaidīt, ir par grūtu?
Tā nu izmantojām pārbaudītās vērtības - MK Līvu laukumā. Apkalpošana ļoti ok, Užavniex ir, ņamma arī garšīga. Vot.
Bet nu bļin, es saprotu, ka oficiantiem [varbūt] maz maxā & ir [varbūt] sūdīgi darba apstākļi. Bet tas absolūti NAV attaisnojums šādai attiexmei pret klientiem.
&, kas vēl man ienāca prātā - kamēr Dienas Izklaides rubrikā Prieks & Vilšanās varēs lasīt txt "gaidījām 40 minūtes, līdz atnesa padzerties; oficiante pusstundu nepievērsa uzmanību", nekas jau nemainīsies. jo, viņi, sukas, ir pavisam aizmirsuši to, ka viņi tur atrodas klienta dēļ, ne otrādi. &, kamēr paši krogu apmeklētāji nesāx viņus audzināt, nekas jau nemainīsies...
Šorīt ienācās ideja - nākamreiz, ejot uz kādu ilgi neapmeklētu/ nezināmu sab. ēdināšanas iestādi, mož uzreiz, ieejot, pajautāt: - A kā jums ar apkalpošanu? [B_d gan teica, ka tas nebūtu īsti "zolīdi" ;)]
[šķendēšanās pārpublicēta no mana žurnāla]
Labu laiku nebija būts Tequila Boom [vecajā, tas, kas blakus Ķiplokkrogam; jaunais Mārstaļu ielā vēl nav iečekots]
Ierodamies vakarpusē, dodamies sēdēt otrajā stāvā. Pēc minūtēm piecām kļūst skaidrs, ka laikam neviens mūs nav pamanījis, tā nu vīrs dodas pēc ēdienkartes. Viņš paņem ēdienkarti, & to, gaidīdami oficianti, gandrīz izstudējam no galvas. Apmēram padsmit minūtes. Nu ko, vīrs dodas lejā, lai pasūtītu - a mūs pašus pasūta, precīzāk, nosūta uz pirmo stāvu, jo, redziet, augšu slēgšot ciet. Nokāpjam lejā, vēl pēc minūtēm piecām beidzot parādās oficiante. Pieņem pasūtījumu, kura galvenā sastāvdaļa ir auxts alus, jo es mirstu jau nost aiz slāpēm. Baidos sameloties, bet tālāko ~20 min. laikā, protams, nekāds alus netika atnests. Nu, vienā brīdī man bija zē bē, & devāmies prom, pa ceļam satiekot izbrīnīto oficianti, kas galīgi nevarēja saprast, ar ko neesam apmierināti. Sāka kaut ko pīxtēt, ka virtuvē sastrēgums, & ka alus mucas jāmaina [mucu mainīt viņa sāka tad, kad jau devāmies uz izejas pusi]. Nu, ibio, tas viss ir saprotams, bet, kas ir, slabo atnākt & pateikt, ka nāxies nedaudz uzgaidīt, ir par grūtu?
Tā nu izmantojām pārbaudītās vērtības - MK Līvu laukumā. Apkalpošana ļoti ok, Užavniex ir, ņamma arī garšīga. Vot.
Bet nu bļin, es saprotu, ka oficiantiem [varbūt] maz maxā & ir [varbūt] sūdīgi darba apstākļi. Bet tas absolūti NAV attaisnojums šādai attiexmei pret klientiem.
&, kas vēl man ienāca prātā - kamēr Dienas Izklaides rubrikā Prieks & Vilšanās varēs lasīt txt "gaidījām 40 minūtes, līdz atnesa padzerties; oficiante pusstundu nepievērsa uzmanību", nekas jau nemainīsies. jo, viņi, sukas, ir pavisam aizmirsuši to, ka viņi tur atrodas klienta dēļ, ne otrādi. &, kamēr paši krogu apmeklētāji nesāx viņus audzināt, nekas jau nemainīsies...
Šorīt ienācās ideja - nākamreiz, ejot uz kādu ilgi neapmeklētu/ nezināmu sab. ēdināšanas iestādi, mož uzreiz, ieejot, pajautāt: - A kā jums ar apkalpošanu? [B_d gan teica, ka tas nebūtu īsti "zolīdi" ;)]
| | Add to Memories | Tell A Friend