Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību.
Šausmas (uzreiz jāsaka - oriģinālas i saturā, i tehniskajā, i dizaina izpildījumā - sevišķi monstriņu), kuras ieslodza daļu kādas mazpilsētas iedzīvotājus klaustrofobiskā, noslēgtā, taču ļoti viegli penterējamā telpā, kurā tiek izspēlēts stāsts par to, kāds cilvēks ir pimpis. Un nav svarīgi – garīgi vesels vai tāds psihiski neattīstīts. Sabiedrības Loceklis tāpat vien ir, tikai tos garīgi slimos ir vēl grūtāk iztulkot, kas viņus padara par īpaši bīstamiem esam. Aizmirstam par pieņēmumu, ka cilvēki savos pamatos ir labi. Aizmirstam un pieņemam vairākos psiholoģiskajos trilleros izspēlēto drāmu ar cilvēkiem, kuri sava, neatvainojos, idiotisma un egoisma dēļ, spēj jebkuru situāciju izveidot par nesatricināmu ānusu, kurš nemitīgi gāž virsū sūdus. O, jā – sūdus! Tie mums te netrūkst – ir mums šeit izcili stereotipiskie, spēcīgi tēli, kuriem jau no to iepazīstināšanas brīža gribas izsist žokļus no galvaskausa, kā arī ir tēli, pie kuriem piesiet savas simpātijas, tādējādi tiekot ierautiem noteikošajā ne tikai ar acīm, bet arī ar prātu un dvēseli. Abi it kā ir sūdi, taču nu – pozitīvā izpratnē. Labi izstrādātu tēlu izpratnē, kuri izraisa spēcīgas emocijas. Skaties tikai, skatītāj, lai beigās ar simpātiju adresātu viss sanāk labi... Muļķības – Kingam netīk klišejiskās laimīgās beigas un tas ir tikai viens no aspektiem, kuru dēļ cienu Kinga daiļradi un līdz ar to, arī šīs filmas drūmo, nesaudzīgo un sociālās maskas noņemošo esenci, kuras beigas izdevās dabūt cauri filmu industrijas nesaudzīgajai mašinērijai.

Kas vēl šeit cienījams? Režisors! Frank Darabont ir radījis tādas filmas kā The Green Mile un The Shawshank Redemption, režisors ņem un rada vēl vienu filmu pēc Kinga darba motīviem un, kā redzams, izdara to tā, ka man ļoti tīk. Tas vedina būt cerīgam uz turpmāko Kinga un Frank Darabont sadarbību – šķiet, ka abi nu izcili saprot viens otru un spēj komunicēt arī tādā līmenī, lai spētu apmainīties ar satura un šausmu vīzijām bez verbālas komunikācijas starpniecības – ne tikai filmas veidošanas laukumā, bet arī uz ekrāna – komunicējot ar skatītāju dažādos veidos: nedaudz ar dokumentālu amatieru kameru stilu (un šeit, cienītie, tā ir māksla, nevis iekš Blair Witch Project un [REC] – filmas, kuras šo principu noved pie izciliem idiotisma augstumiem), nedaudz ar dramatiskiem leņķiem, interesantām tēlu un situāciju pārejām, un tuvplāniem... Beigu galā arī ar lielisko filmas ritmu. Un arī beigu titri ir oriģināli. Pēc neilgās mūzikas nāk 5.1 aiztiekoši, filmas beigas dramatizējoši skaņu efekti, kuriem ar ausīm interesanti sekoja kaķis, hehe.
Ā, SHīgās lietas. Protams, ka minētā migla un atmosfēra, tēli, reliģiskās būšanas, kā arī gaisa trauksmes sirēna + arī daļa no vizuālās estētikas un telpu interjera – dažbrīd pat liekas, ka šamējiem ar tīk Silent Hill universs.

Ja es tagad negribētu gulēt un ja gribētu pēc iespējas ātrāk izsmelt The Mist filmas potenciālu, varētu nolūrēt Special Features arī iekš otra diska un beigu galā arī filmu ar režisora komentāriem. Un tad arī otru disku, kurā ir melnbaltā filmas versija. Nezinu, kas un kā ar to ir, taču nu – Special Edition DVD prieciņi ir mani, hehe. Ieliku iekšā melnbalto versiju – izskatās, ka tā pati filma, tikai ieturēta bezkrāsu gaumē. Bezjēdzīgi, ja jautājat manu viedokli. Jā, pielikumus noskatīšos, taču filmu ar režisora komentāriem atstāšu uz citu reizi – nevar tik ātri iztērēt garšīgas lietas. Nav labi.


P.S. 1qaz (šito kaķis uzrakstīja).