Mūsdienu Krievijas kino mākslas darbs, kas aplūko nosaukumā minēto vielu un tās cirkulāciju 1917. gada Krievijā, kad jūtami civili nemieri nākam. Visapkārt valda Krievijas lauku un Maskavas ziema. Pagasta slimnīciņa nekurienes vidū, sniega un aukstuma ieskauta, kuras teritorijā un kompleksa ēkās norisinās darbība apmēram ~80% no filmas laika. Bezgala ziemīgi, tādējādi estētiski un atmosfēriski – balta peizāža un dzeltenas petrolejas lukturīšu gaismas, kuras seko to nesējiem un izgaismo tos, arī apkārtni – arī iekštelpas, kuru dekadence un apgaismojums dažbrīd atgādina Tarkovska vizuālo stilu. Un ar šo ziemu kontrastē visnotaļ bagātīgi portretētā tā laika Krievija – koka ēkas dažādos materiāltehniskos stāvokļos – jo sliktāks, jo sēpijiskāki toņi tiek piemēroti -, dažādas mūra/koka ēkas, kuras tik skaisti pakļāvušās dekadences estētikai; aristokrātu saimniecība, kurā mīt gaiši, silti un bagātīgi toņi – interesanti tiek pausta informācija un tas ir ļoti vizuāli saistoši, jāsaka. Un visu šo vizuālo daili kustina stāsts – tuvojas militāri nemieri, smagu slimnieku skaits, kas pieaug teju proporcionāli morfija krājumu izsīkšanas ātrumam... Un ja ar šo nav gana interesanti, tad saistošs ir vēl filmas stils, kādā tā portretē laiku, kādā filma iestatīta, piemēram – filmas struktūra, kura ieturēta mēmā kino tradīcijās līdz pat dekorēto nodaļu nosaukumu ekrāniem un gaismas efektiem.
Mofrij sastāvā ir arī gana daudz vizuāli spēcīgi un šokējoši momenti, lai tie godpilni būtu augstas klases Splatter kino darbā un tas patiesi rotā šo visnotaļ interesanto un saistošo drāmu. Tas tai piešķir spēku un apgriezienus. Patiesību sakot – tie nav tikai momenti, bet gan būtiska filmas sastāvdaļa, kura efektīvi atrāda 1900. gadu medicīnas praksi un cilvēku dekadento dabu. ( Lasīt tālāk par labu Krievijas filmu )

Parasti filmas ar psiholoģisko ievirzi sliecas būt abstraktas un noslēpumainas, saturu atklājot caur simbolismu un obstrukciju. Bet ne šī - Bug skaidri un nepārprotami tieši un brutāli atspoguļo psihiski slimu cilvēku pakāpenisko atvadīšanos no jebkādas saiknes ar realitāti. Vai šāda stila psiholoģiskā drāma ar šausmu elementiem ir labāka par tām grūtāk izprotamajām? Nezinu, atkarīgs no skatītāja gaumes un vēlmes, arī spējas domāt. Katrā gadījumā šī filma ir nedaudz citāda, balstīta pilnībā uz dialogiem un tēlu mijiedarbību vienas ēkas iekšienē, turklāt filma faktiski iztiek bez specefektiem. Ja jums šķiet, ka darbība vienā telpā ir solījums izcilai garlaicībai - varbūt jūs ļoti kļūdāties. Par piemēru šāda pieņēmuma aplamībai varētu ņemt Kinga darbu Misery un lielisko mazbudžeta psiholoģisko šausmeni Session 9, kā arī šo kino darbu, kas pavisam interesants kļūst sākot ar brīdi, kad tēli ir sasnieguši slidkalniņa augstāko punktu un priekšā ir tikai ceļš lejup uz neprāta bezdibeni. Saistoša un pārliecinoša filma ar spēcīgiem tēliem un nedaudz ar Sci-Fi elementiem. Tīri labs un citādāks mazbudžeta skatāmgabals psiholoģiska kino cienītājiem, kas rotājas nevis ar efektiem, bet gan saturu, kuru varētu rezumēt apmēram tā: kas notiek, ja trakais attīsta un uztur maniakālu paranoju un šizofrēniju citā trakajā?!

Treilerītis: http://www.youtube.com/watch?v=Slg59ufLKXk

P.S. Pašlaik nopērkama iekš Maxima pa 35 santīmiem.