| .Domino. |
1. Feb 2006|02:40 |
Daži kliedz, ka ir sajūsmā, daži kliedz, ka filma ir pilnīgs mēsls, ko pēdējie teiktu, ja skatītos sliktas kvalitātes skrīneri, nemaz iedomāties nevaru. Tādā kvalitātē filmu noskatījos es. Nupat. Filmu skatījos kā sapni, ar kafijas un tējas pauzēm pa vidu, tomēr tas nav rādītājs, ka filma būtu slikta vai laba. Tas nozīmē tikai to, ka man tā patīk skatīties.
Runājot par pašu filmu, man grūti atcerēties to mirkli, kad tur sāka notikt pilnīgi nevajadzīgas lietas. Bet tas bija kaut kad drīz pēc t.s. ekspozīcijas beigām. Piemēram, kāpēc tur bija vajadzīga tā realitātes šova būšanas iejaukšana. Nemaz zināt negribu.
Bet jauks bija skats, kurā Naitlijas varone salauza degunu pasta indekss deviņdesmit divsimt desmit puisim Ostinam Grīnam. Varēja izdomāt kaut ko citu Beverlihilzas aktieru vietā gan.
Mikijs Rurks. Nu, Rurks. Liels.
Botoksa upuris. (Dažreiz mums vienkārši vajag sajust sāpes. (c) Rurka personāžs)
Edgar Ramirez gan smuks.
|
|
