| King Kong **** un 1/2 |
2. Jan 2006|02:22 |
It kā jau dīvaini, bet tiešām varu piekrist savam kolēģim NN, ka King Kong ir viena no pagājušā gada labākajām Holivudas filmām, ja ne pati labākā. Nezinu vai tajā var saskatīt kādu nebūt vēstījumu, dažas teorijas man ir, bet tās visas apraujas kaut kur pusceļā.
Pirmkārt jau skaistules-nezvēra problēma mūsdienu sabiedrībā. Skaistuma dēļ jāziedo dzīvības neskaitāmiem cilvēkiem, tāpēc laikam skaistu sieviešu dzīvības kaut kādā veidā ir pārākas par citu cilvēku dzīvībām. Tomēr pat Naomi nāve nevarētu izraisīt tik lielu līdzpārdzīvojumu kā King Konga nāve, kurš vienlaikus ir ne tikai atbildīgs par neskaitāmu cilvēku bojāeju, viņš pats šos cilvēkus ir nogalinājis. Trešais tēls ir ambiciozais režisors, kurš tiek pataisīts par visa notikušā īsto un vienīgo vaininieku. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš nebija ne skaista blondīne, ne reti sastopamas pērtiķu sugas pārstāvis, viņš bija tikai godkārīgs. Jautājums - vai noziegums, kas pastrādāts dēļ godkāres ir smagāks? Nu jā, nepārdzīvoja jau īpaši režisors par mirušajiem biedriem, bet to nedarīja arī skaistule un Kongs nogalināja arī brīžos, kad bez tā būtu varējis iztikt. Tomēr, gribot negribot, te mums jānonāk pie līdzīgas "jēgas" kāda bija izteikt Gredzenu Pavēlniekā, te gan varas un slavas kārei nav dots materiāls veidols, bet atkal ir parādīts kā tā korumpē labus cilvēkus un izbojā skaistās attiecības, kas starp mums pastāv. Tādiem tēliem kā Brodija atveidotais Džeks ir jānosargā skaistais un mežonīgais no manufaktūru šausmām, tādi kā Kongs būtībā ir augstākas radības, tādus kā režisors Karls ir sabojājis Lielvaras Gredzens un tādām kā Anna vienkārši ir jābūt skaistām, jo skaistums ir viena no galvenajām pareizās dzīves jēgas sastāvdaļām, ne velti visi elfi ir tik izskatīgi!
Tieši tik samudžinātu es redzu filmas jēgu, bet jēga šajā darbā nav galvenais, galvenais ir tas, ka Pīters Džeksons ir izveidojis vēl vienu izcilu filmu, kas šoreiz galveno uzsvaru liek uz specefektiem, kas nemaz nav tik slikti vairāku iemeslu dēļ. Atšķirībā, piemēram, no Lūkasa vai Spīlberga moderno specefektu manieres Džeksons tajos ieliek sabalansētu un aizkustinošu poētismu, kas uz specefektiem tendētās filmās jau kādu laiku bija aizmirsts. Tehnoloģijas, gluži kā Gredzens, ir sabojājušas režisorus, ko lieliski spēj nodemonstrēt pats Lūkass, rādot kā viņš vienu un to pašu filmu uzņem pirms 30 gadiem un šodien. Jā, es te runāju par Zvaigžņu Kariem, kurus to tēvs bez problēmām no visnotaļ aizkustinoša mākslas darba pārvērš par piektdienas vakara datorspēli uz lielā ekrāna. Bet izejas jau nav - modernie specefekti te ir un nekur prom tie netaisās doties. Un te nu arī slēpjas Džeksona ģēnijs, viņš pieņem mūsdienu tendences, bet vienlaikus ieliek tajās reti novērotu dvēseliskumu, no kā vajadzētu mācīties visiem nākamajiem un aiznākamajiem lielbudžeta filmu režisoriem. Tik tiešām, Džeksons nav Gendalfs, viņš iet Boromira ceļu un ļaunumu pasaulē cenšas apkarot ar to pašu ļaunumu, tādējādi nonākot pretrunās ar savām filmām, kurās pasludina, ka šāds ceļš ne pie kā laba nenovedīs. Tāpēc necentīsimies tik ļoti iedziļināties jēgā, galvenais ir stāsts pats par sevi, un šobrīd pasaulē nav labāka lielbudžeta ekrāna stāstu stāstītāja par Pīteru Džeksonu. |
|