| La caduta degli dei ***** |
[27. Jul 2005|23:40] |
Šo varbūt nevar īsti nosaukt par anotāciju, bet ja ir uzrakstīts jāieliek arī te, tāpat ir redzēti arī lielāki stulbumi šajā komūnā.
Redzēju filmu Dievu mijkrēslis. Interesanti kā visās filmās par nacistiem SA parasti simbolizē ļaunumu, kurā vēl ir saglabājusies kaut kāda cilvēcība, bet SS ir pure evil. Izvēlētie aktieri SA virsnieku lomās parasti ir lieli, masīvi, nedaudz prasti veči, kuri ir stingri, bet arī mīl un ciena sev pakļautos vīrus, izturas pret viņiem ar tēvišķu bijību. SS virsnieki ir jauni un slaidi, savaldīgi, viņos nav nekādu pazīmju no vācu šlāgeriskā prastuma. Arī filmas galvenais varonis Martins parādās SS uniformā tikai pašās beigās, kad rūpīgi slēptie netikumi, bernības traumas, neremdināmās iegribas un varaskāre viņu jau ir pilnīgi pārņēmuši savā kontrolē. Bet tā nav ierastā netikumu kontrolē, kas līdzinās prāta anarhijai, Martins melnajā, seksuāli pievilcīgajā uniformā ir kļuvis savaldīgāks nekā jabkad agrāk, nu viņš prot sevi kontrolēt, sakaut to no kā ir baidījies visu mūžu, viņš ir izrāvies no bijušās apspiestības, viņš var justies kā noteicējs. SA un SS uniformu autentiskais izskats ir ļoti atvieglojis darbu nākotnes režisoriem. SA uniformas ir gaiši brūnas, liecina par fizisku spēku un brutalitāti, Ernsts Rēms ir resns un vienkāršs vīrs ar stipru gribu, kas nekad nenodos savus vīrus. SS uniformas ir melnas, sarkanā lenta ar kārškrustu uz melnā fona izskatās draudīgi, bet liecina nevis par fizisku brutalitāti, bet gan par garīgu aukstasinību un viszinību, tādu kā sātana enģeļu visvarenumu, kam nemaz nevajag triekt savam ienaidniekam pa galvu ar rungu, lai kaut ko panāktu, liekas, ka pietiktu tikai ar vienu rokas mājienu un viss ir nokārtots. Līdzīgs ir Heinrihs Himlers, viņš vienmēr ir paradis slēpties ēnā, neinformēt cilvēkus par to cik liela vara ītenībā ir viņa rokās, nekādas Gēringa vulgārās bravūrības vai Rēma revolūcijas koncepcijas ideālisma. Ja 3. Reihs būtu kāda zinātniskās fantastikas romānu rakstnieka fantāzijas auglis es šo vīru izskatu, domu gājienu, uniformu krāsu uzskatītu pat par nelielu banālību, klišeju kā īstajā vēsturē nekad nav un nenotiek. Tomēr tā ir vēsturiskā patiesība un režisoram to ir lieliski izdevies savīt ar operisku gaisotni, šekspīrismu un šķietamu aristokrātisko pilnību, kas pilnībā salūzt jaunās varas priekšā. |
|
|
