Diena, 13.12.2007.

"Šobrīd tas televizors konkrēti manā istabā… no viņa nāk tas, ko es savā istabā negribu laist."

"Par oligarhiem. Acīmredzot kaut kā ir pieņemts tas pasaulē kopumā, ka viņi ir. Protams, ietekmēt var likumīgi, ietekmēt var nelikumīgi, nu, tās ir detaļas…"

"Visi iedomājas — ja no Tautas partijas, tad būs «Kalvītis divi», tikai cits portrets pie sienas karāsies. Es esmu pret šādu nostādni. Jo, ja kādam liekas, ka te ir kaut kāds teātris, kur abonementi ir nopirkti jau gadiem uz priekšu, es atsakos tādā gadījumā no jebkāda veida diskusijas."

"-Jūs iesiet trešdien pie Dombura uz diskusiju? -Nē. -Pārējie Ministru prezidenta amata kandidāti ies. -Neiešu. Tāpēc ka… varbūt ka tas, kādā veidā tas, kas tiek pārmests politiķiem, ir šobrīd tas, ar ko operē, nodarbojas Dombura kungs. Es esmu gatavs iet uz diskusiju kaut kādā brīdī — tad, kad tā būs diskusija. Ja tā ir diskusija ar šova elementiem, kur piedalās ētera personības, notiek balsošana, tiek diriģēts, kas jādara, kas nav jādara, ja raidījuma vadītājs aizmuguriski nepārprotami ar mīmiku un žestiem pauž, ka viņš… nu, sauksim to — nepiekrīt attiecīgajam diskutantam, es atsakos."

Diena
FOKUSS. Kandidāts. Dodot kaut ko labu, pozitīvu
Trešdiena, 12. decembris (2007) 01:55

Tautas partijas premjera amata kandidāts Edgars Zalāns intervijā laikraksta Diena galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei, komentētāju nodaļas vadītājam Paulam Raudsepam un reportierei Zanei Zālītei-Kļaviņai

Jūs esat teicis: es stāvu ļoti tālu no lielās politikas un notikumiem valstī, es nelasu avīzes, lai neizlasītu informāciju, kas rada negatīvas emocijas, neskatos Kas notiek Latvijā un neļauju tajā piedalīties tiem, ko uzskatu par cilvēkiem. Kāpēc lai Valsts prezidents aicinātu šādu cilvēku veidot valdību?

Es domāju, ka kādreiz ir jāpasaka kāds asāks vārds, lai saprastu, ko tu patiesībā gribi pateikt.

Kas tad bija patiesība?

Patiesībā… Es esmu to teicis un arī turpināšu teikt, es domāju par to, kāda ir mūsu sabiedrība šobrīd un kādas tai ir iespējas tomēr iziet no ļoti liela uzticības deficīta. Es runāju gan par Saeimu, gan par valdību, gan arī patiesībā par uzticību vienam pret otru. Mēs esam visi kaut kādā mērā roku pielikuši, mēs visi esam atbildīgi. Protams, tos, ko mēs redzam uz lielās politikas skatuves, mums liekas, ka viņiem ir lielāka atbildība, un viņiem ir vairāk atbildības. Patiesībā tikpat atbildīgi ir — es tā vienkāršoti teikšu — mediji, protams, es domāju visu to telpu informatīvo, kurā mēs dzīvojam, un īstenībā katrs pats ir atbildīgs par to, ko viņš dara. Un tas, uz ko es cenšos vērst uzmanību, ir tas, ka ir kaut kāda tāda ļoti liela negatīvas rutīnas sajūta kopumā visā tajā, ko es redzu un dzirdu. Tas ir vispār kopumā informācijas telpā, es nevēršos ne pret ko konkrētu. Man liekas, to var mainīt, kaut kādā veidā dodot kaut ko labu, kaut ko pozitīvu.

No politiķiem ir ļoti atkarīgs, lai viņi būtu spējīgi domāt… labi, neviens nemainās, mēs zinām to — bet domāšanas veidu vajag vairāk mainīt pozitīvā virzienā, vairāk strādāt par, nevis pret. To politiķi var. Tas kaut kādā veidā var atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas raksta par politiķiem, nu, tur intervē viņus visādi, un galu galā tajā, ko viņi saka. Tas, kas ar maniem vārdiem bija domāts, nu, protams, nu.. jūs taču saprotat, es pa diagonāli pārskatu visas avīzes. Nu, ne visas, bet tās, kas kaut kādā brīdī ir manā rīcībā, bet tas nenozīmē, ka es tās visas izlasu no sākuma līdz beigām. Protams. Mēs visi sākumā lasām virsrakstus, pēc tam pārējo.

Mēs negribējām, lai jūs atskaitāties par to, ko jūs lasāt vai nelasāt, bet šis iezīmē cilvēka portretu, kurš mēģina analizēt problēmas …

Es ļoti gribu analizēt.

…par kurām neko negrib dzirdēt, kurš…

Nepiekrītu.

…kurš iebilst pret diskusijām…

Neiebilstu!

Jūs esat teicis, ka neiesiet un aicināsiet cilvēkus neiet uz populārāko televīzijas diskusiju…

Es vakar biju uz diskusiju radio, un man nebija nekādu problēmu!

…uz lielāko televīzijas diskusiju Kas notiek Latvijā?

Es domāju, ka raidījums Kas notiek Latvijā? ļoti precīzi atspoguļo to, kas sabiedrībai vajadzīgs. Nekur nav rakstīts, ka es nekad neesmu skatījies Kas notiek Latvijā?

Jūs teicāt, ka neskatāties.

Neskatos! Es neskatījos. Nu kā — ir pagātne, tagadne un nākotne.

Tātad ar to, ka jūs tagad neskatāties, bija jāsaprot, ka jūs neskatāties šajā brīdī, kad mēs jūs intervējam?

Nu nevajag jau pārfrāzēt. Bija laiks, kad es skatījos Kas notiek Latvijā?. Man likās, ka šī patiesības noskaidrošana… ka strīdos dzimst patiesība. Kaut kā likās, ka tā tiešām ir diskusija. Šobrīd manī jau diezgan ilgu laiku ir sajūta, ka tas, kas tiek pārmests politiķiem — augstprātība, lepnība, neieklausīšanās viedokļos — ir tas, kādā veidā šis raidījums tiek vadīts. Es tomēr gribu redzēt rezultātu. Jebkurš var teikt, ak viņš godīgs, negodīgs, balts, melns un tā tālāk, vērtē visus pēc darbiem. Ko mēs esam spējīgi iedot tai videi, tai sabiedrībai. Šobrīd tas televizors konkrēti manā istabā… no viņa nāk tas, ko es savā istabā negribu laist. Es neredzu pozitīvu rezultātu, jo sabiedrībai šobrīd ir vajadzīga vienošanās. Un vienošanās nevar būt tikai starp politiķiem. Sabiedrībai ir vajadzīga kopēja vienošanās. Mēs palielinām krīzi, runājot par viņu, mēs palielinām inflāciju daļēji, arī runājot par viņu, utt. Es ticu, ka vairāk pozitīvā un vairāk vienošanās… Man patika, ko Roberts Ķīlis ierakstīja Impulsā [Dienas biznesa pielikums-red.], viņš jau runāja par to uzticību, kas ir analizēta, tur ir redzams skaidri un gaiši pēc aptaujām, ka te jau nav runa par uzticību, ka tauta neuzticas Saeimai un valdībai, tauta neuzticas viens otram! Es esmu pret šādu pozīciju, es uzskatu, ka politiķiem, arī tiem, kas viņus interpretē, ir jādara viss, lai mēs vairāk uzticētos viens otram.

Viens veids, kā demokrātijās cilvēki tiek pie risinājumiem — tos meklē diskusijās. Veids, kā nenobriedušās demokrātijās nokļūst pie risinājuma — tos atrod dažādās vietās, piemēram, zoodārzos, vai atrodot kandidātus augstiem amatiem cilvēkus, kuriem nav iepriekšējas pieredzes politikā. Ko jūs liekat šī demokrātijas pamatprincipa vietā, ka cilvēki tikai diskutējot un strīdoties atrod labākos risinājumus?

Es pārnesīšu šo diskusiju uz to, ar ko tagad esmu aizņemts pēdējās dienas. Manuprāt, diskusijas valdībā vai tajā līmenī, ko mēs saprotam ar valdību, ir reāli pietrūkušas. Ir jau, protams, svarīgi pēc tam šos viedokļus tur, televizorā, kā to var redzēt, bet tāpēc es esmu ierosinājis.. Jūs domājat, ka tas ir manis kā kaut kāda tur nesaprotoša lauķa uzstādījums — likvidēt koalīcijas padomi? Nē, es uzskatu, ka koalīcijas padome ir bijis ļoti vienkāršots filtrs viedokļu saskaņošanai. Es uzskatu, ka vajadzīga cita diskusija valdībā, un šī diskusija … Es vēl drusku atkāpšos malā. Angļu valodā ir divi vārdi — politics un policy. Abi nozīmē kaut ko citu. Latviski diemžēl ir viens vārds — politika. Tad, kad mēs runājām par ekonomiskām kategorijām, tad ir politika, un tad ir politika. Tas, kas pietrūkst Latvijai, ir šis policy. Tā politiskā domāšana. Var jau visu reducēt uz likumu izmaiņām, uz vēl kaut ko… A kas diskutēs, kad sāksies diskusija par to, kā tad pagriezt tos latviešus, kas tagad pagriezuši Latvijai muguru, ar seju pret Latviju? Tos, kas dzīvo Īrijā, Anglijā? Protams, viens ir makroekonomiskās lietas, kuru dēļ varbūt neatgriezīsies vēl ilgi, bet otrs ir psihoemocionālais faktots. Neatkarīgi no tā, kādā līmenī es būtu, es strādāšu ar pilnu atdevi, lai tie cilvēki, kas te dzīvo, mīlētu savu valsti.

Jūs atkārtoti runājat par to, ka cilvēki nesaprot, ka viņiem ir jābūt laimīgiem. Vai tas nesasaucas ar to, ko esat mācījies Līderisma akadēmijā? Ir aprakstīts, ka tur programma notiek pēc shēmas, ka cilvēku vispirms pazemo, bet pēc tam pasaka — jūs būsiet laimīgi, un tad viņi staigā apkārt ar smaidu sejā, vienalga, kas arī nenotiek. Tas ir modelis, ko jūs piedāvājat?

Līderisma akadēmija man nav ne jāreklamē, ne jā-nereklamē. Ir programma, kura man personīgi bija interesanta tajā dzīves posmā, kas man bija pavasarī. Viss. Neko es nepiedāvāju. Es teicu, ka ir attieksme politiķiem, un tā var būt pozitīva un var būt negatīva. Mēs zinām, ka amerikāņi smaidot stāsta arī par savām lielām bēdām. Mēs par to brīnījāmies padomju laikos — kāpēc viņi smaida visu laiku? Tas, ko es piedāvāju, ir vispirms sākt ar mums pašiem. Tas esmu es, tie esat jūs, tie ir cilvēki, ar kuriem, iespējams, būs jāveido koalīcija. Es gribu, lai mēs esam spējīgi radīt nevis laimīgu, bet pozitīvu piedāvājumu, redzot lietas ilgtermiņā. Viens saka vienkārši — laimīgs, cits saka — labklājība, cits — dzīves kvalitāte. Mēs to bieži vien noreducējam uz to, kas mums ir kabatā. Es nepiekrītu, jo ir vēl otrs stāsts — vai man ir laimīga ģimene, vai man ir māja, kur dzīvot, vai es rīt varēšu iet uz darbu, un Latvijas katrs politiķis ir atbildīgs, kā mēs dzīvosim ne tikai šodien.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc sabiedrība ir sašķelta, jūs atbildību noveļat uz pašu sabiedrību, ka tā nav pietiekami pozitīvi noskaņota. Jāatgādina, ka šī sašķeltība pēdējā gada laikā radusies gan drošības likumu, gan Valsts prezidenta slēptās izraudzīšanās dēļ, kā arī tāpēc, ka notika mēģinājumi atcelt Alekseju Loskutovu no KNAB vadītāja amata — tie bija konkrēti darbi, uz kuriem reaģēja.

Šie darbi katalizē procesu, kas jau visu laiku bija sabiedrībā. Es neatbalstu šādu politiku.

Kā jūs būtu darījis?

Es sabiedrībā redzu trīs galvenās grupas — šīs valsts iedzīvotājs kā tāds, politiķis un mediji. Trīs grupas. Tad, kad gāja šie drošības likumi, es necentos tam sekot, jāsaka godīgi. Es arī nesapratu! Valstī ir 13 izziņas iestādes, kuras noklausās, nenoklausās, katra rīkojas pēc viņiem vien saprotamiem principiem. Pieļauju, ka jābūt kaut kādai citai situācijai. Kāpēc tas notika tādā veidā… Kā es būtu darījis, ja es būtu Kalvītis? Es droši vien vispirms būtu panācis vienošanos ar prezidentu. Īstenībā pietrūkst tādu trīs atslēgas cilvēku vienošanās. Ir lietas, kur ir trijatā jāvienojas prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un premjeram. Publiski jāvienojas. Es varbūt esmu ideālists, jo es daudzas lietas nesaprotu… bet no malas es neredzu problēmu vienoties.

Viens ir jautājums par drošības dienestu pakļautību, bet otrs — par deputātu tiesībām viņu pilnvarotām personām iepazīties ar slepeno informāciju, realizējot oligarhu intereses. Tas bija pamats prezidentes iebildēm. Un ko jūs domājat par oligarhiem kopumā, par viņu interesēm Latvijas politikā?

Es domāju, ka pie diskusijas par drošības likumiem mēs vēl atgriezīsimies. Normālā, atklātā ceļā diskutēsim. Mani priekšlikumi? Man nav šobrīd priekšlikumu. Es domāju, ka tur ir vērts pakonsultēties, tas ir lauks, kurā es nejūtos tik spēcīgs, man tur nav ko noliegt. Tā nav mana tēma. Ne visas tēmas ir jāsaprot.

Par oligarhiem. Acīmredzot kaut kā ir pieņemts tas pasaulē kopumā, ka viņi ir. Protams, ietekmēt var likumīgi, ietekmēt var nelikumīgi, nu, tās ir detaļas…

Tās ir detaļas — ietekmē likumīgi vai nelikumīgi?

Mēs nenoliedzam, ka — likumīgi vai nelikumīgi — pasaulē notiek procesi, kuros tiek ietekmēta politika atkarībā no attiecīgās valsts tiesiskajiem un demokrātijas uzstādījumiem. Latvijā, es domāju, šobrīd ir pārāk vienkāršota izpratne. Ja jūs man turpināsiet jautāt par Šķēli, droši vien, es domāju, ak viņš nav vienīgais oligarhs. Es pieļauju, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kurus ne jūs, ne es pat pēc uzvārdiem nepazīstam, bet kuriem ir ļoti daudz naudas, konkrētas intereses…

Kas, jūsuprāt, ir oligarhs?

Par oligarhiem mēs sākam runāt tikai tajā brīdī, kad viņi kaut kādā veidā sāk ietekmēt lēmumus, kas ir nevis tieši saistīti ar viņu biznesu, bet no likuma viedokļa. Es nepiekrītu, ka ir tikai divi vai trīs cilvēki, kas cenšas ietekmēt politiku. Ir pietiekami daudz šādu cilvēku.

Latvijā to sarunu līmenī, kas pašlaik notiek starp iespējamajiem koalīcijas partneriem, manuprāt, tas, kas attiecas uz tiesiskumu, diskusija notiek ļoti labi. Jā, varbūt tas ir piespiests no malas, varbūt par to nebūtu runājuši, bet tiek runāts gan par partiju finansēšanu no budžeta, tur gan ir medaļas otra puse, vai sabiedrība tam piekrīt, bet tur ir labs uzstādījums, iespējams, ar rezultātu… par Satversmes grozīšanu.

Manuprāt, mēs daudz ko gribam par ātru un uzreiz. Tas, manuprāt, iepriekšējai valdībai, lietas pietiekami neizrunājot atbildīgos līmeņos un sasteigti tās risinot, nu īstenībā noveda pie viņas gala!

Vai jūs Kalvīša vietā koalīcijas padomē būtu sēdējis pie viena galda ar smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu?

Es nezinu. Droši vien, ka man būtu… Es, pirmkārt, vispār neesmu sēdējis koalīcijas padomē un ceru, ka tās turpmāk nebūs. Bet. Ja man jāvērtē Lembergs… Es biju visu laiku pilsētas mērs, viņš ir man kaimiņpilsētas mērs. Šajā jomā es pilnīgi skaidri varu teikt, ka viņš ir veiksmīgas pilsētas veiksmīgs mērs. Jūsu jautājums… Droši vien, ja jūs intervētu zemnieku laukos…

Mēs neintervējam zemnieku, mēs intervējam premjera amata kandidātu.

Vai apsūdzība jau ir noziegums, tas, manuprāt, ir tiesu jautājums. Es nevaru ne aizstāvēt Lembergu, ne būt pret, tas ir simtprocentīgi tiesas kompetencē. Latvijas valstī izsakoties augstos politiskos līmeņos, no politiska krēsla par atsevišķiem tiesiskiem jautājumiem, ir nācies nedaudz par to maksāt. Laventa gadījums, u.tml. Līdz brīdim, kamēr cilvēks nav notiesāts…

Jūs uzskatāt, ka visi, kas nav cietumā, var būt amatos?

Nē, nu kāpēc jūs uzreiz tā.

Lembergs, sēžot pie koalīcijas galda, jau bija apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos. Jūs varējāt ar apsūdzību iepazīsties, tas vis bija publiskots. Vai jums nešķiet, ka tas ir viens no aspektiem, kas ir veicinājis neuzticības krīzi?

Mēs zinām, ka viņš bija apsūdzēts vēl vienā lietā…

Mēs runājam par smagiem noziegumiem — naudas legalizēšanu, par kukuļošanu.

Kamēr cilvēks nav notiesāts… Tajā gadījumā viņš tika attaisnots. Nu kā, noziegums ir noziegums, kāda atšķirība, smags vai nesmags. Tad arī tā otra procesa ietvaros vajadzēja nesēdēt ar viņu pie viena galda? Nu kā tad īsti ir?

Vai tas nebija viens no sabiedrības neuzticības veicinātājiem faktoriem?

Kaut kādā mērā droši vien. Jūsu viedoklis ir tāds, kāds viņš ir. Jūs to paužat sabiedrībai. Sabiedrība, izlasot jūsu avīzi, konstatē — jā, tiešām, tas ir ļoti slikti. Sabiedrība pati par to nemaz neaizdomātos, vai Lembergs tur vispār sēž, vai viņš vispār ir kādos noziegumos apsūdzēts vai nē. Lembergs nav vienkārši apsūdzēts pa ielu ejošs cilvēks. Viņš ir politiķis. Un tas ir tas, kas nedaudz to lietu tomēr pagriež savādāk. Bet es, pirmkārt, neesmu Kalvītis. Es pieņemu, ja būtu tāda situācija, man būtu par ko domāt, bet es tādā situācijā negribu nonākt.

Mūsu politiskajā vidē tas var notikt.

Ja kāds grib runāt par uzticības atjaunošanu kopumā, un tajā skaitā politiķiem un institūcijām kopumā, kas te ir, es esmu gatavs prasīt partijām deleģēt tos cilvēkus, par kuriem tās nešaubās. Labi, tā bija koalīcijas padome, bet kā veidojas situācija partijā? Viņi piedalās vēlēšanās, deleģē savu cilvēku… Jautājums, vai tas ir tikai Kalvīša morāles jautājums vai tas ir deleģējošās partijas jautājums. Es prasīšu deleģēt tos, par kuriem nešaubās. Lai premjeru nestādītu tādā situācijā, ka man ir jādomā, vai man ir ar viņu jāsēž pie viena galda vai nav. Visi iedomājas — ja no Tautas partijas, tad būs «Kalvītis divi», tikai cits portrets pie sienas karāsies. Es esmu pret šādu nostādni. Jo, ja kādam liekas, ka te ir kaut kāds teātris, kur abonementi ir nopirkti jau gadiem uz priekšu, es atsakos tādā gadījumā no jebkāda veida diskusijas.

Kā vērtējat, ka Zaļo un zemnieku savienība nav atteikusies no Lemberga kā no sava premjera amata kandidāta?

Negatīvi.

Vai uzskatāt, ka mēriem, kuri sēž cietumā vai mājas arestā, ir jāsaglabā amati?

Ir deputāta mandāts un ir amats. Ministrija ir sagatavojusi priekšlikumu, un es ceru, ka diskusija ļoti neiestrēgs, un es arī atbalstu šo priekšlikumu — trīs mēnešus tu neesi, protams, ka amatu nevar saglabāt.

Kā jūs kā potenciālais Ministru prezidents risināsiet KNAB neatkarības jautājumu?

Jebkurai iestādei un it īpaši KNAB nedrīkst regulēt to, ko viņa dara, bet jebkura iestāde ir jāpārrauga kāda konkrēta likuma ietvaros — vai tas ir valsts pārvaldes likums, vai īpašs likums — esmu par to, ka, kādā veidā ar budžeta līdzekļiem šī iestāde strādā un, lai izprastu arī administratīvās lietas, ka tad KNAB tomēr izpildvara pārrauga. Es nesaku, ka premjeram tas ir jādara, to var mierīgi darīt arī Tieslietu ministrija. Tā ir tehniska pārraudzība. KNAB ir neatkarīgs, jautājums ir par to, kā uzraudzīt biroja kā iestādes darbību. Mums ir daudz neatkarīgu institūciju.

Vai jāmaina kārtība kā apstiprina KNAB vadītāju?

Ir vērts par tām lietām atklāti un ne vienā dienā vai nedēļā diskutēt. Es gribu šajā diskusijā piedalīties. Bet kāda problēma? Amatā apstiprina Saeima. Par atcelšanu? Pretruna ir valsts pārvaldes un KNAB speciālajā likumā. Tā ir juridiska rakstura pretruna, un jebkurš būtu laimīgs, ja mēs varētu spekulācijas noņemt.

Tas, ka jūs nevarat nosaukt konkrētu risinājumu, arī var vairot spekulācijas.

Nu jā, bet šim jautājumam esmu gatavs pieķerties jebkurā brīdī, līdzko man būs pilnvaras. Un tā pieķeršanās forma man būs tā, ko es teicu — diskusija. Tai jābūt redzamai, atklātai. Tā tomēr ir vienošanās tipa diskusija, jābūt rezultātam, lai neskaidrību nebūtu.

Kam tajā jāpiedalās?

Pirmkārt, tai jābūt Saeimā. Saeimā lielākoties visas diskusijas ir pieejamas arī presei. No tā vispār nav ko baidīties. Ir lietas, kas saistītas ar valsts noslēpumu. Bet vajadzētu jautājumu neievirzīt šajā gultnē, jo vairāk ir filosofiska uzstādījuma diskusija — par vārdu «neatkarība», ko tas patiesībā nozīmē.

Tā nav tikai filosofija, jo, gan drošības likumus grozot, gan runājot par KNAB vadītāja tālāko likteni, abas reizes netika ņemta vērā būtisks viedoklis — prokuratūras viedoklis. Prokuratūra iebilda gan drošības likumu grozījumu sakarā, gan attiecībā uz Loskutova atstādināšanu.

Es esmu par prokuratūras viedokļa ņemšanu vērā, man nav problēmas! Protams, ka es konsultētos!

Prokuratūra kā kompetenta iestāde tiesiskas valsts nostiprināšanā jau ilgāku laiku pastāv uz grozījumiem, kas paredzētu iespēju atbrīvot no soda smagos noziegumos iesaistītu personu, ja tā liecinājusi par smagu noziegumu organizētāju. Šis priekšlikums nevirzās uz priekšu un tiek diezgan apzināti bremzēti jau kuro mēnesi jūsu partijas biedra Segliņa vadībā. Kā jūs vērtējat šo priekšlikumu?

Es neatbalstu pilnīgu atbrīvošanu no soda, bet soda mazināšanu — jā, protams.

Jūs teicāt, ka ņemtu vērā prokuratūras viedokli, bet prokuratūra piedāvā atbrīvot no soda.

Jautājums, vai viedoklis vienmēr ir vienpusējs. Jūs domājat, man vajadzētu ar Maizīša kungu padiskutēt par šo jautājumu? Ja kāds ir apzadzis manu māju…tad viņš ir pilnīgi jāatbrīvo?

Dažādās noziedznieku lomās ar tādu prieku iejūtas dažādi politiķi — Segliņš, Godmanis un tagad jūs to darāt. Pārsteidz, ka jūs sevi neiedomājaties sabiedrības lomā. Grozījums radās Itālijā — tad, kad tiesa netika galā ar mafiju. Kad to ieviesa, uz tiesas sola nonāca 40 mafijas locekļi — tikai tāpēc, ka bija viens ziņotājs, kuru pilnībā atbrīvoja no atbildības. Ja jūs domātu no sabiedrības viedokļa, tad jūs saprastu, ka sabiedrībai ir izdevīgi, ka visa organizētā grupa sēž uz apsūdzēto sola, bet viens ir atbrīvots.

Pirmkārt, jāvērtē nozieguma smagums, vai tā tiešām ir grupa… Nu, ja kāds grib apgalvot, ka šajā valstī darbojas mafija, tas jau iegūst vispār citu nokrāsu… Protams, par to jārunā, bet vienkāršu noziegumu gadījumos ir runa par soda samazināšanu! Esmu par to, ka sods tiek samazināts. Piekrītu, ko jūs par Itāliju teicāt, bet par to vēl jādiskutē, tas sabiedrībā pašlaik tiek pasniegts ļoti vienkāršoti!

Minējāt, ka prasīsiet partijām nosaukt tos ministru kandidātus, uz kuriem tās paļaujas. Diezgan skaidrs, ka Latvijas Pirmā partija liks priekšā Šlesera kungu. Taču Valsts prezidents 18.novembra uzrunā teica — ir jātiek galā ar korupcijas sērgu, nedrīkst būt tā, ka mums ir dārgākie tilti, ceļi un pat ceļazīmes. Par ceļiem un ceļazīmēm atbild Šlesera kungs. Vai uzskatāt, ka Šlesera kungs ir derīgs satiksmes ministra amata kandidāts?

Par to, ko teica prezidents, droši vien viņš zin, kāpēc viņš tā teica. Tie nav mani vārdi. Mums ir dārgi ceļi, būvniecība utt. To nosaka tas, ka mums nav atvērts tirgus. Es runāju par publisko sektoru. Tāpēc mēs arī pārmaksājam. Ja runājam par Šlesera kungu, tad atgādināšu to, ko jau teicu — esmu pret pozīciju, ka tiek izpirktas biļetes vai abonementi uz nākamo valdību. Aicināšu katru partiju saprast, ka jādeleģē ne tikai ministri, bet, ka viņiem jāatjauno uzticība sabiedrībai. Mēģināšu diskutēt, jo problēma diemžēl ir iepriekšējo valdību izveidē un darbībā — ir veidota no uzstādījuma, ka katrs var diktēt, ka pie jebkura koalīcijas partnera nepatīkama lēmuma var pacelt cepuri un teikt — es eju prom. Jūs interesē tiesiskums, bet mani interesē reģionu attīstība. Mani satrauc, ka reģionu karte cieš tieši no tā, ka zaļie zemnieki pateica — mēs nebalsosim, ja nebūs vismaz astoņas teritorijas! Bija skaidrs uzstādījums, ka man kā ministram jāpanāk, ka tiek atbalstīta ne tikai karte, bet arī turpmākā likumu pakete novadu reformas pabeigšanai. Ja man pie pašreizējās valdības shēmas tiek pateikts pilnīgi skaidri, ka turpmāk nebūs vairs nekādas vienošanās, ja netiks nogrozītas konkrētas teritorijas! Ar to es gribu teikt, ka pašreizējā uzbūve nedod profesionālu, bet politisku uzstādījumu, kā ir jārīkojas. Kāpēc es to pieņemu? Es saprotu, karte nav ideāla, gadu gaitā tas izkristalizēsies, bet šobrīd ir jāpasaka, ka mēs novelkam svītru un ejam tālāk. Bet ir ļoti daudz šādu lietu, kur politiski uzstādījumi traucē pieņemt valstiski svarīgus lēmumus.

Bet ko jūs darīsiet, ja zaļie zemnieki jums atkal piedāvās par zemkopības ministru Rozi, bet par izglītības ministri — Rivžu?

Būs ļoti liela problēma, jo mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka mēs skatīsimies, kā attiecīgais ministrs ir vadījis darbu ministrijā. Domāju, ka Izglītības ministrija ir zelta atslēdziņa ilgtermiņa nākotnei, bet Ekonomikas ministrija — īstermiņa nākotnei. Kurš ir teicis, ka šī ministrija ir tieši zemniekiem? Koalīcijas partneriem nevajag domāt, ka ir sadalīts tā, kā bija. Es katrai partijai varētu teikt tā — piedāvājiet man divus ministrus: izglītības un ekonomikas! Bet kā tad citādi atgriezt sabiedrības uzticību valdībai?

Ja pēc pusgada izrādīsies, ka izraudzītie cilvēki nav labi profesionāļi, jūs varēsiet viņus atlaist?

Jā, un es pateikšu, kāpēc. Jāatgriežas pie koalīcijas līguma. Tā ir garantija sliktstrādātājiem un mazdarītājiem. Es atvainojos. Daudz svarīgāka ir valdības deklarācija, kas ir patiesais instruments. Pašlaik valdības deklarācija ir pārvērtusies par A3 vai A4 formāta kaut ko, kur ar mokām var saprast, kas tur vispār ir domāts. Jāiet tālāk. Ja pēc sešiem mēnešiem nav izdarīts, es ņemu deklarāciju un saku — vai nu dodiet man citu cilvēku, vai tad beidzam vispār šo stāstu!

Kādā intervijā esat teicis, ka darīsiet visu, lai valdībā būtu Jaunais laiks. Kāpēc jums tas ir tik svarīgi?

Jaunais laiks ir svarīgs, jo nevajadzētu meklēt iemeslus, kāpēc sašaurināt to loku, no kura var izvēlēties profesionāļus. No otras puses — ir tā, ka Jaunais laiks ir opozīcija, kuras varēja nebūt. Ja ir kāda lieta, kur mēs izstrīdamies, teiksim, piecu partiju lokā, tad neiziet diskusija Saeimā. Diskusija būs vienmēr, bet nu tad diskutējam ar īsto opozīciju — ar Saskaņas centru un visiem pārējiem.

Jaunais laiks vairākkārt ir norādījis, ka piecu partiju koalīcijai būs vairāk balsu, nekā lēmuma pieņemšanai nepieciešams, tāpēc jebkurā brīdī varēs ignorēt vienas partijas viedokli — ja nebūs koalīcijas padomes, kur vienosies par to, kā koalīcija lems.

Arī šobrīd taču nav garantijas, ka visi lems vienādi, piemēram, tēvzemieši. Koalīcijas līgums ir falšs aizvietotājs. Kāpēc man Kuldīgas domē nebija koalīcijas līguma? Domājat, Meinards Mētelis vai Modris Fokerots mīl Zalānu? Vajag palasīt pirmsvēlēšanu laika avīzes, ko viņi tur par mani ir sarakstījuši! Bet mēs apsēžamies pie viena galda, viņiem ir savs viedoklis, bet tad, kad jāpieņem konkrēts lēmums, tad tikai diskutējot, tikai izejot cauri! Protams, pašvaldība ir salīdzinoši vienkāršs modelis, bet, ja mērķis ir vienoties, tad agri vai vēlu var vienoties.

Par jūsu kandidatūru nobalsoja visi Tautas partijas valdes locekļi. Varbūt atklājiet, kas jūs aicināja kļūt par premjera amata kandidātu?

Vispār jau Aigars Kalvītis tas bija. Man ar viņu kā ministram pēdējā laikā bija biežāk diskusija.

Jūsu vārds tika minēts jau pirms tam.

Nu jā, bet es viņu neminēju, droši vien kāds no pī ār cilvēkiem to izspēlēja. Jūs taču saprotat, ka ir jāpaskatās, kā sabiedrība kopumā reaģē uz vienu vai otru. Diskusijā tika izsvērti daudzi par un pret. Es neesmu valdē. Mani uzaicināja kā ministru uz valdes sēdi. Un teica — esi gatavs atbildēt uz daudziem jautājumiem, jo mēs izskatīsim tavu kandidatūru. Es teicu — nu labi, es varu runāt. Valdes sēdē bija pamatjautājums — vai tu esi vispār gatavs? Mana atbilde bija tāda: ja jūs esat gatavi, tad arī es esmu gatavs. Ar to es biju domājis, ka, ja uzticas man, tad arī es paļaujos, ka mani atbalstīs. Ne jau valdē, bet tālāk, uz priekšu. Nu, ir man tāda problēma, ka es bez uzticības neredzu iespēju normāli strādāt.

Ar Šķēli jūs neesat runājis par šo jautājumu?

Nē.

Pieminējāt uzticību. Tā, kā jūs to minējāt, balstās partijā vai koalīcijā, vai Saeimā. Taču vairāk kā 60% sabiedrības atbalsta Saeimas atlaišanu. Neuzticības krīze, kas ir vērojama pašlaik, tomēr arī Latvijai ir neparasta. Mērena neuzticība ir normāla, šī ir neparasti augsta. Gribētu jūs lūgt nosaukt četras lietas, ko jūs darīsiet kā Ministru prezidents, lai neuzticību mazinātu.

Pirmkārt, es izietu no pozīcijas, ka mūs vērtēs pēc darbiem, nevis pēc runām. Tur ir jābūt ļoti labai deklarācijai.

Attiecībā uz tiesiskumu — mērķi, kopējā sapratne par lietām ir jau sākta apspriest, tur nevar vilkt garumā, diskutēt gadu… Pirmkārt, partiju finansēšana, Satversmes grozījumi. Steidzami jāizveido — sauksim to par konventu — pietiekami atvērts diskusiju mehānisms, kur piedalās bijušie Latvijas prezidenti, pašreizējais prezidents un tie, kuri pārstāv sabiedrības viedokli, varbūt mediju pārstāvji. Jo sabiedrība grib redzēt, ka viņu uzklausa.

Vēl svarīgs ir process, kā veidos valdību. Ja lietos veco paņēmienu, ka saliek krēslus un saliek iekšā ministrus, tad netiks panākts galvenais. Ja netiks pieņemts tas, kā es piedāvāju veidot valdību, es eju atpakaļ uz Kuldīgu tūlīt pat! Nākamajā dienā! Nevar atgriezties sabiedrības uzticība pie pašreizējās shēmas! Sāksim atkal iesprūst lietās, kur jau esam iesprūduši.

Atgriežoties pie jūsu izvirzīšanas. Vai jums nerodas bažas, ka atkal Tautas partija atbildīgam amatam izvēlas cilvēku, kurš nav plašākai sabiedrībai pazīstams, bez pieredzes. Vai pati jūsu kļūšana par premjeru varētu būt iemesls, kas nevis vairo, bet grauj uzticību?

Es esmu pazīstams pietiekami plašai sabiedrībai. Esmu strādājis pilsētā, kur ir trīspadsmit ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Esmu vadījis rajonu, kur dzīvo 38 000 iedzīvotāju, kuri gandrīz visi mani pazīst. Es ļoti daudz komunicēju ar cilvēkiem! Esmu skaidrojis savu pozīciju! Tiešs kontakts ir viena lieta, kuras ļoti pietrūkst politiķiem. Mēs esam pārāk iesēdušies Rīgā!

Tiesiskuma kontekstā jūs pieminējāt partiju finansēšanu. Arī pats esat piedalījies pozitīvisma kampaņā. Kāds ir jūsu viedoklis par šīm kampaņām, ņemot vērā, ka tās lielā mērā bija iemesls, kāpēc uzreiz pēc 9.Saeimas vēlēšanām uzticības reitings bija ļoti zems? Kādu risinājumu jūs piedāvātu?

Acīmredzot, ir tā, ka visam jābūt sabalansētam. Ir pozitīvisma, ir negatīvisma kampaņas…

Kam bija negatīvisma kampaņa pret Tautas partiju?

Ja palasītu tā laika avīzes, es domāju, tur tādā ļoti tiešā veidā par tautas partiju… Bet pozitīva informācija ir tik pat svarīga, cik kādam negatīva. Cilvēki dzirdēja gan vienu, gan otru.

Bet bija konkrēti ierobežojumi, cik partijas drīkst tērēt pirms vēlēšanām.

Ā, par tiem lai spriež tiesa! Tur ir tiesvedība, kā tiesa nolems, tā būs!

Vai tas nozīmē, ka pati Tautas partija ir pieņēmusi likumus, tos apgājuši, bet tagad pēc dažiem gadiem saka — lai tiesa lemj! Vai tā ir tiesiska domāšana?

Acīmredzot, likums ir jārada tāds, lai to nevarētu apiet. Nav runa par to, vai ir vai nav jāievēro likumi. Nodokļu likumdošanā tāpat ir pietiekami daudz robu, kur pilnīgi likumīgi var nemaksāt nodokļus, tāpēc ir ļoti gudri grāmatveži, kas ar to nodarbojas! Jautājums ir nevis par to, kas bija, bet par to, kas būs!

Vai politiķiem nav jārāda zināma priekšzīme sabiedrībai?

Pasaulē tas, ko jūs saucat par pozitīvisma kampaņām, ir pa pilno! Jābūt likumam uzrakstītam tā, lai to nevarētu apiet! Apiet un pārkāpt — divas dažādas lietas. Lēmumu par pozitīvisma kampaņu pieņems tiesa, es nevaru iedziļināties lietās, kuras ir tiesas kompetencē. Mums ir jābūt tādam likumam, lai mēs šī jautājuma atkārtošanos noņemtu no dienaskārtības. Politiķiem nav jābūt populistiskiem.

Satversmē ir teikts, ka tiek deputāti tiek ievēlēti vienlīdzīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka visiem ir vienlīdzīgas iespējas tikt ievēlētiem. Pozitīvisma kampaņa ir veids, kā vienlīdzība tiek apdraudēta.

Man tagad oponēt jūsu viedoklim? Svarīgi, lai tas neizskan tikai te un avīzē, bet lai tas tiek izdiskutēts un lai šis jautājums vairs neatkārtotos!

Kā vērtējat filmas Putina sistēma izņemšanu no LTV programmas?

Negatīvi.

Vai piekrītat viedoklim, ka Latvija jau ir uzsēdusies uz gāzes adatas? Ja jā, ko domājat darīt?

Ne tikai valdība, bet valsts ir uzsēdusies. Ir ļoti lietderīgi šobrīd diskutēt par enerģētikas ministra jautājumu šajā kontekstā. Mūsu politikas uzstādījums ir vienkāršs — enerģētiska neatkarība.

Vai jābūvē gāzes TEC?

Es domāju, ka jābūvē ogļu TEC. Jautājums, kad būs jaunā Ignalīna? Pēc 18, pēc 20 gadiem? Tātad īstermiņā tas mums neko nedod. Satrauc, ko esmu dzirdējis, ka gāze Latvijā būs dārgāka nekā Eiropā. Jādomā, ko likt vietā. Jādomā par oglēm. Ir daudz tehnoloģiju, kas Latvijā netiek liktas vietā.

Jūs iesiet trešdien pie Dombura uz diskusiju?

Nē.

Pārējie Ministru prezidenta amata kandidāti ies.

Neiešu. Tāpēc ka… varbūt ka tas, kādā veidā tas, kas tiek pārmests politiķiem, ir šobrīd tas, ar ko operē, nodarbojas Dombura kungs. Es esmu gatavs iet uz diskusiju kaut kādā brīdī — tad, kad tā būs diskusija. Ja tā ir diskusija ar šova elementiem, kur piedalās ētera personības, notiek balsošana, tiek diriģēts, kas jādara, kas nav jādara, ja raidījuma vadītājs aizmuguriski nepārprotami ar mīmiku un žestiem pauž, ka viņš… nu, sauksim to — nepiekrīt attiecīgajam diskutantam, es atsakos. (..)

Tā ir liela kļūda…

Es pieļauju.

…jo cilvēks, kurš atsakās no sarežģītas, smagas un publiskas diskusijas…

Man nav bail! Es varu iet. Bailes man nav.

…šāds cilvēks jau uzreiz zaudē lielu daļu uzticības, kas varbūt būtu.

Varbūt. Bet ziniet, es esmu dzirdējis ļoti daudz īstenībā viedokļus, personīgi kontaktējoties ar cilvēkiem, kas domā līdzīgi man, tikai viņi varbūt nav pietiekami drosmīgi to pateikt. Un vēl ko es gribu teikt. Ļoti daudzas lietas mēs diskutējam tajos pī ār nosacījumos, kas šobrīd Latvijā eksistē. Ja jūs gribat prasīt no manis, — un es domāju, ka tas jums tomēr ir pieņemams, ko es taisos darīt valdības jautājumā, kas, es pieņemu, Latvijas politikā būs diezgan netradicionāli — tad es neapvainošos uz jums, es būšu priecīgs, ja jūs pieņemsiet to, ko es daru attiecībā uz Domburšovu.