NRA, 18.04.2006.

Ziņa, ka Turkmenistānā pārtraukta pensiju izmaksa vairākām veco ļaužu kategorijām, februārī presē izcīnīja vietu vien īsziņu slejās, bet raidorganizācijas to pat nepieminēja.

Varbūt tāpēc, ka uz mūžu ievēlētais Turkmenistānas prezidents Saparmurats Nijazovs jeb saskaņā ar pašrocīgi piešķirto titulu – Turkmenbaši (Visu turkmēņu tēvs) vairs nespēj pārsteigt, ieviesdams dzīvē visabsurdākās un arhaiskākās idejas citu pēc citas. Tikai nez kāpēc tas mūs nesatrauc vairāk par Baltkrievijas demokratizēšanu, ko, salīdzinot ar Turkmenistānu, varētu dēvēt par sociālisma sapni.

Turkmenbaši idejas atgādina princeses Zeltītes iegribas, bet ar to atšķirību, ka tās tiek īstenotas un darbība nenotiek pasakā un viduslaikos, bet telpā un laikā, kad pasaulē demokrātija un cilvēktiesības tiek mērītas milimetros.

Pērn Nijazovs pavēlēja slēgt visas ārpus galvaspilsētas esošās slimnīcas, atlaida tūkstošiem medicīnas darbinieku, laukos tos aizstājot ar obligātā dienesta karavīriem. Tāds pats liktenis piemeklēja lauku bibliotēkas. Ar prezidenta dekrētu pietiek pat cilvēku deportācijām .

Varbūt mums tas šķiet pieņemami? Bet varbūt mūs, līdzīgi kā Eiropu, vairāk par Turkmenistānas, Uzbekistānas, Kazahstānas un arī Krievijas demokrātiju patiesībā interesē to salīdzinoši lētā dabasgāze, no kuras Eiropa tik atkarīga? Katrā ziņā deputātu kungu minētie svētā pienākuma vai ģeogrāfiskās atrašanās argumenti, kādēļ mums jāsitas tieši par Baltkrievijas demokratizāciju, nepārliecina. Ja mums kā bijušajai padomju republikai rūp šīs PSRS eksvalstis, tad mums vajadzētu uztraukties arī par Turkmenistānu, Uzbekistānu, Kazahstānu, uz kurieni dodamies valsts vizītēs un spiežam roku valsts amatpersonām. Bet, ja mums rūp tikai valstis Eiropā vai kaimiņzemes, tad jājautā – ko mūsu karavīri dara Irākā un Afganistānā? Varbūt drīz arī Irānā?



NRA
Bezprincipialitāte demokratizējamo izvēlē, Baiba Lulle, viedoklis, 2.lpp.

Ziņa, ka Turkmenistānā pārtraukta pensiju izmaksa vairākām veco ļaužu kategorijām, februārī presē izcīnīja vietu vien īsziņu slejās, bet raidorganizācijas to pat nepieminēja.

Varbūt tāpēc, ka uz mūžu ievēlētais Turkmenistānas prezidents Saparmurats Nijazovs jeb saskaņā ar pašrocīgi piešķirto titulu – Turkmenbaši (Visu turkmēņu tēvs) vairs nespēj pārsteigt, ieviesdams dzīvē visabsurdākās un arhaiskākās idejas citu pēc citas. Tikai nez kāpēc tas mūs nesatrauc vairāk par Baltkrievijas demokratizēšanu, ko, salīdzinot ar Turkmenistānu, varētu dēvēt par sociālisma sapni.

Turkmenbaši idejas atgādina princeses Zeltītes iegribas, bet ar to atšķirību, ka tās tiek īstenotas un darbība nenotiek pasakā un viduslaikos, bet telpā un laikā, kad pasaulē demokrātija un cilvēktiesības tiek mērītas milimetros.

Pērn Nijazovs pavēlēja slēgt visas ārpus galvaspilsētas esošās slimnīcas, atlaida tūkstošiem medicīnas darbinieku, laukos tos aizstājot ar obligātā dienesta karavīriem. Tāds pats liktenis piemeklēja lauku bibliotēkas. Ar prezidenta dekrētu pietiek pat cilvēku deportācijām .

Līdzīgi kā Repše, būdams premjers, neatbalstīja budžeta naudas piešķiršanu latviešu filmām, jo viņš tās neskatoties, Turkmenbaši 2001. gadā Ašgabatas teātrī aizliedza operu un baletu, jo viņš to nesaprotot. Lai Nijazovam nesagādātu grūtības atšķirt vīrieti no sievietes, televīzijas diktori nedrīkst izmantot kosmētiku. 2000. gadā darbu sāka īpašs televīzijas kanāls Turkmenbaši ēra viņa "izcilo sasniegumu un pārmaiņu valstī kopš neatkarības iegūšanas slavināšanai", bet arī citi mediji prezidentu slavē vien, jo kritizēt viņu nav ļauts. Prezidenta slavināšanas programmā ietilpst arī janvāra pārdēvēšana, Lielo Greizo Ratu zvaigznāja zvaigžņu, pilsētu, lidostu nosaukšana Turkmenbaši vārdā, viņu slavinoša ikrīta lūgšana radio un televīzijā, bet, lai iegūtu autovadītāja apliecību, jāapgūst 16 stundu Nijazova svēto rakstu Ruhnama (Garīgā pasaule) kurss. Šo tautas morālo priekšrakstu kopums ir arī dažādu pakāpju izglītības programmās.

Starp citu, baumo, ka, Nijazova iedvesmots, līdzīgu grāmatu iecerējis izdot un izglītībā integrēt arī Lukašenko. Lai gan viņš no Turkmenbaši var tikai mācīties, mēs ar savu demokrātijas morāli esam uzklupuši Baltkrievijai. Nav runa par nejēdzībām Baltkrievijā, arī par to, vai esam tiesīgi citiem mācīt to, kas pašiem vēl jāapgūst, jo demokrātija kā komunisms ir mūžam pilnveidojams stāvoklis ne tikai mūsu valstī vien. Bet par mūsu selektīvo demokratizējamo izvēli. Katrā ziņā tā nenotiek pēc principa, kur mazāk demokrātijas, bet pēc mirkļa izdevīguma vai masu psihozes ietekmē.

Ministru kabinets nesen apstiprināja Latvijas pozīciju Eiropai, atbalstot ierobežojošu pasākumu noteikšanu "pilsoniskās sabiedrības graušanā" vainotajām Baltkrievijas amatpersonām, bet Saeima pirms prezidenta vēlēšanām pieņēma lēmumu Par Baltkrievijā īstenoto varas struktūru represiju pret pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem nosodījumu. Tā nepieciešamību Kārlis Šadurskis pamatoja ar "mūsu svētu pienākumu" atdot "parādu tām valstīm, kas šobrīd cīnās par savu demokrātiju", jo arī mēs padomju okupācijas gados saņēmām iedvesmu no demokrātiskajām rietumvalstīm. Oskars Kastēns skaidroja: "Baltkrievija ir Eiropas valsts, tāpēc tai tiek izvirzītas augstākas prasības nekā, piemēram, Uzbekistānai, kura arī izceļas ar pilnīgu demokrātijas trūkumu."

Jā, var atgādināt par autoritārā prezidenta Islāma Karimova opozicionāru apšaušanu Uzbekistānā, Andižānā, pērn, kad bojā gāja simtiem cilvēku. Pēc nemieriem varas pastiprinātā pievēršanās ārvalstu medijiem un tiešie draudi žurnālistiem lika slēgt biroju BBC, bet kopš šā gada februāra ieviestie noteikumi ļauj atņemt akreditāciju ārvalstu medijiem, kas "iejauksies Uzbekistānas iekšējās lietās, aizskarot Uzbekistānas pilsoņu godu un cieņu". Varbūt mums tas šķiet pieņemami? Bet varbūt mūs, līdzīgi kā Eiropu, vairāk par Turkmenistānas, Uzbekistānas, Kazahstānas un arī Krievijas demokrātiju patiesībā interesē to salīdzinoši lētā dabasgāze, no kuras Eiropa tik atkarīga? Katrā ziņā deputātu kungu minētie svētā pienākuma vai ģeogrāfiskās atrašanās argumenti, kādēļ mums jāsitas tieši par Baltkrievijas demokratizāciju, nepārliecina. Ja mums kā bijušajai padomju republikai rūp šīs PSRS eksvalstis, tad mums vajadzētu uztraukties arī par Turkmenistānu, Uzbekistānu, Kazahstānu, uz kurieni dodamies valsts vizītēs un spiežam roku valsts amatpersonām. Bet, ja mums rūp tikai valstis Eiropā vai kaimiņzemes, tad jājautā – ko mūsu karavīri dara Irākā un Afganistānā? Varbūt drīz arī Irānā?