NRA, 18.04.2006.

Ziņa, ka Turkmenistānā pārtraukta pensiju izmaksa vairākām veco ļaužu kategorijām, februārī presē izcīnīja vietu vien īsziņu slejās, bet raidorganizācijas to pat nepieminēja.

Varbūt tāpēc, ka uz mūžu ievēlētais Turkmenistānas prezidents Saparmurats Nijazovs jeb saskaņā ar pašrocīgi piešķirto titulu – Turkmenbaši (Visu turkmēņu tēvs) vairs nespēj pārsteigt, ieviesdams dzīvē visabsurdākās un arhaiskākās idejas citu pēc citas. Tikai nez kāpēc tas mūs nesatrauc vairāk par Baltkrievijas demokratizēšanu, ko, salīdzinot ar Turkmenistānu, varētu dēvēt par sociālisma sapni.

Turkmenbaši idejas atgādina princeses Zeltītes iegribas, bet ar to atšķirību, ka tās tiek īstenotas un darbība nenotiek pasakā un viduslaikos, bet telpā un laikā, kad pasaulē demokrātija un cilvēktiesības tiek mērītas milimetros.

Pērn Nijazovs pavēlēja slēgt visas ārpus galvaspilsētas esošās slimnīcas, atlaida tūkstošiem medicīnas darbinieku, laukos tos aizstājot ar obligātā dienesta karavīriem. Tāds pats liktenis piemeklēja lauku bibliotēkas. Ar prezidenta dekrētu pietiek pat cilvēku deportācijām .

Varbūt mums tas šķiet pieņemami? Bet varbūt mūs, līdzīgi kā Eiropu, vairāk par Turkmenistānas, Uzbekistānas, Kazahstānas un arī Krievijas demokrātiju patiesībā interesē to salīdzinoši lētā dabasgāze, no kuras Eiropa tik atkarīga? Katrā ziņā deputātu kungu minētie svētā pienākuma vai ģeogrāfiskās atrašanās argumenti, kādēļ mums jāsitas tieši par Baltkrievijas demokratizāciju, nepārliecina. Ja mums kā bijušajai padomju republikai rūp šīs PSRS eksvalstis, tad mums vajadzētu uztraukties arī par Turkmenistānu, Uzbekistānu, Kazahstānu, uz kurieni dodamies valsts vizītēs un spiežam roku valsts amatpersonām. Bet, ja mums rūp tikai valstis Eiropā vai kaimiņzemes, tad jājautā – ko mūsu karavīri dara Irākā un Afganistānā? Varbūt drīz arī Irānā?



NRA ( raksta )