NRA, 22.10.2005.

Kinoteātrī man aiz muguras sēdēja ģimene. Māmiņa skaidroja meitai, ka filmā būs nēģeri, ka nēģeri nav nekādi zvēri. "Bet nēģeri izskatās ļoti līdzīgi zvēriem," iebilda meitenīte. Savukārt māte sacīja, ka nēģeri ir tādi paši cilvēki, viņiem tikai ādas krāsa tumšāka. (..)

Pie mums citas ādas krāsas cilvēks ir neparasta parādība. Rīgā centrā citas ādas krāsas cilvēki vēl ir pamanāmi, bet laukos sastapts nēģeris ir kaut kas ļoti neparasts. Neparastais pievelk cilvēkus, īpaši bērnus, kuri brīnās par to, kas viņiem ir neparasts, un to nevar mērīt ar rasisma definīcijas mērauklu.


NRA
Juris Paiders
2005-10-22

Ziņkāre par atšķirīgo nav rasisms

Nesen kinoteātrī noskatījos ļoti jauko, bet skarbo filmu Četri brāļi, kuru pat politkorekto ideju invāzija nespēja sabojāt. Pirms filmas šķirstīju kādu žurnālu, kurā afroamerikānis, kurš dzīvo Latvijā, sūdzējās, ka uz viņu visi nepārtraukti "blenž".

Tās ir vietējās rasisma izpausmes, secināja raksta autore. Pret to ir jācīnās. Ir vajadzīga sabiedrības attieksmes maiņa. Attiecīgās izglītības programmas finansēs ASV vēstniecība. Kinoteātrī man aiz muguras sēdēja ģimene. Māmiņa skaidroja meitai, ka filmā būs nēģeri, ka nēģeri nav nekādi zvēri. "Bet nēģeri izskatās ļoti līdzīgi zvēriem," iebilda meitenīte. Savukārt māte sacīja, ka nēģeri ir tādi paši cilvēki, viņiem tikai ādas krāsa tumšāka. Es neatskatījos un izlikos, ka neko neesmu dzirdējis, taču pie sevis nodomāju, ja šādu dialogu dzirdētu ASV vēstniece Latvijā, tad tāda frāze noteikti tiktu izmantota kā pamatojums, ka Latvijā valda rasisms. Žurnālistus kārtējo reizi ASV vēstniecības preses dienests mudinātu rakstīt pret rasismu vērstas publikācijas.

Kas vispār ir rasisms? Vai tas ir raksturīgs Latvijai? Vai bērnam jāaizliedz skatīties uz to, kas viņa vidē ir neparasts? Pastāv stingra definīcija, kā atšķirt cilvēku, kurš ir rasists, no cilvēka, kurš nav. Uzdosim Latvijas iedzīvotājam jautājumu: kuram no taviem darbabiedriem ir pelēki zilas acis? Viņš parasti uzreiz nevar atbildēt uz šo jautājumu. Cilvēks atbildēs: "Pag, pag!" un centīsies atmiņā restaurēt darbabiedru sejas, un tad arī varbūt ne pārāk precīzi nosauks, kuram tad ir šādas krāsas acis. Tieši tā jārīkojas ASV, nosakot, kurš ir rasists un kurš nav. Ja uz jautājumu, kurš tavā darbavietā ir melnais (baltais, dzeltenais), cilvēks tūdaļ nosauks veselu sarakstu, tad viņš ir rasists. Neatkarīgi no ādas krāsas. Lai gan daudzi Amerikas melnie uzskata, ka rasisti varot būt tikai baltie, vienkārši pēc definīcijas – nēģeris nevar būt rasists, un viss. Ja cilvēkam ir jāpadomā, kurš tad ir baltais, kurš melnais, tad viņš nav rasists, jo nešķiro cilvēkus pēc ādas krāsas. Gluži kā Latvijā, kur cilvēki netiek šķiroti pēc acu krāsas.

Taču šādu definīciju mēs nevaram izmantot Latvijā. Tāda definīcija ir atbilstoša Kalifornijai, kurā ir balto, dzelteno, melno un spāniski runājošo kokteilis. Latvijā pēc šīs definīcijas visi ir rasisti. Pie mums citas ādas krāsas cilvēks ir neparasta parādība. Rīgā centrā citas ādas krāsas cilvēki vēl ir pamanāmi, bet laukos sastapts nēģeris ir kaut kas ļoti neparasts. Neparastais pievelk cilvēkus, īpaši bērnus, kuri brīnās par to, kas viņiem ir neparasts, un to nevar mērīt ar rasisma definīcijas mērauklu. Man ir gadījies būt pilnīgi nomaļos ciematos Dienvidosetijā, Armēnijā, Turkmenistānā un Tūnisijas dienvidos. Ieraugot gaišādainos eiropiešus, ciemu bērni neatkarīgi no tā, vai tā ir Āfrika, Kaukāzs vai Vidusāzija, sastājas plašā lokā un stundām ilgi vēro mūs, eiropiešus. Kā kino. Katru kustību un katru priekšmetu, kas tiek izņemts no somas, pavada desmitiem acu pāru. Vai tas ir rasisms, vai šie melnīgsnējie bērneļi ir rasisti, kuri šādi pauž savas jūtas pret baltajiem? Vai Dienvidosetijas kalnu aula bērni jānosoda? Vai jāaicina talkā ASV vēstniecība, lai tā attiecīgajā aulā finansē kādu pretrasisma apmācības programmu. Nē! Tālu prom no tūrisma takām baltais eiropietis ir neparasta parādība. Uz mums raugās kā uz māksliniekiem cirka viesizrādēs, kā uz viesiem no citas pasaules. Ja šādā skatienu ielenkumā jāpavada daudzas dienas, tā ir pamatīga psiholoģiska slodze. Taču tas nav rasisms. Ziņkāre nav rasisms. Jāprot saskatīt atšķirību starp ziņkāri par neparasto un rasismu. Es vēlāk jautāju osetīnu vecākiem, ko viņi domā par to, ka bērneļi visu dienu pavadīja, vērojot iebraucējus: "Jūs taču saprotat, ka mums tas nebija patīkami. Kāpēc nepasaucāt bērnus, lai liek mūs mierā un neblenž uz mums?" Atbilde bija īsa. Viss neparastais un nezināmais pievelk. Ir velti apsaukt bērnus, jo šādi ciemiņi nomaļā ciemā ir liels retums. Taču daudzi vecāki paši mudināja bērnus skatīties uz iebraucējiem. "Jūs viņiem esat kā skola. Paraugs, kā jāuzvedas tajā pasaulē, no kurienes esat atbraukuši." Bērni ne tikai ziņkāri vēro. Viņiem, mūs vērojot, ir jāiemācās, ka uzvesties, kā izturēties, kāda rīcība ir dabiska, ja viņiem dzīvē gadīsies nokļūt mūsu vidē. Mēs sniedzam šiem bērneļiem vienīgās zināšanas par to, kā izskatās, kā uzvedas cilvēki ārpus dzimtā kalnu aula. Osetīnu bērnus atcerējos, kad pirms vairākiem gadiem Vašingtonā uz robežas starp Virdžīniju un Merilendu iegāju kādā bārā. Visi bārā esošie melnīgsnējie vīrieši pēkšņi apklusa un raudzījās tikai uz mani. Iekšējās izjūtas man teica: jo ātrāk es tikšu citur, jo labāka man būs veselība turpmākos gadus... Brīvam cilvēkam brīvā un demokrātiskā valstī ir tiesības uz pārvietošanās brīvību. Taču ikviens izglītots cilvēks atšķirs, kad uz tevi raugās ar naida pilnām acīm un kad aiz vienkāršas ziņkāres.

Vai var likt vienlīdzības zīmi starp ziņkāri un rasismu? Vai aicināsim uz kalnu auliem un Vašingtonas melno bāriem vest brošūras, kurās tiks skaidrots, ka blenzt ir slikti, tas ir rasisms? Nejauksim ziņkāri ar rasismu. Un aicināsim gudros aizokeāna onkuļus, kuri apmāca mūs, neizglītotos aborigēnus, antirasisma pamatos, nelikt vienā svaru kausā naidu pret citu rasi ar ziņkāri un tieksmi aplūkot neparasto.