Pagaidām nav viedokļa, izņemot pārliecību, ka jāuzdāvina Silvijai Bricei ))) Diezgan talantīgi uzrakstīts gabals par to, kā viens džeks lasa savas sen mirušās mutere fantastiski poētiskās mīlas vēstules vīra čomam (mutere šad tad nokniebjas ar viņu). Dēls arī savas atmiņas tur iepin. Daudz mīlestības un rūgtuma pret mammu. Vēl neesmu ticis līdz galam, bet ir pieaugošs dramatisms, kā arī psihoanalītiski dziļurbumi (kas ir mīla? laime? ko man vajag?). Smuka valoda, lai arī daži epiteti būtu varējuši izpalikt. Drusku par literāru tās vēstules izmisušais sievietei. Par vīru un viņa jūtu pasauli pagaidām nav ne vārda...