"Anna brīnījās pati par sevi, cik ļoti Gita viņai patika un cik maz patiesībā Gita zināja par pasauli, kaut gan vienmēr izlikās zinām. Viņu piepildīja dīvaina iecietīguma sajūta, kas ieskāva Frauki un Hennesu, un arī Bertilu, viņa sēdēja tur un dzirdēja viņus runājam, bet nedzirdēja, ko, viņa noraudzījās viņos un redzēja tiem cauri, tas bija kā filmā. Viņa sēdēja ārpus filmas un bija tūkstoš gadu veca. Neviens no viņiem nebija redzējis jūrā nogrimstam salu, neviens no viņiem nebija tīrījis ārā no brūces lauskas, veselu pusskapi trauku, neviens nebija bijis pelēkajā Amundsena ielas kāpņu telpā. Tie ir citi, kas dzīvo ziepju burbulī, ne jau es."
ir doma
