Pēdējos mēnešos ievēroju, ka .lv netā ļaudis interesējas, kur Rīgā labāk veikt instrumentu setapu. Varianti ir, bet lielākā problēma, manuprāt, ir fakts, ka lielāko daļu darbnīcu joprojām pārvalda aizgājušu laiku elitāristi - veselīgas mūzikas info plūsmas, brīvā eksperimenta "vārtu sargi" un noliedzēji.
Tie ir vecā kaluma "meistari", kas uzskata sevi par dieviem, runā caur zobiem, slēpj savus "noslēpumus" un liek klientam justies kā muļķim tikai tāpēc, ka viņš uzdeva nepareizo jautājumu vai nezināja, ko kas nozīmē ģitāristu slengā.
Mēs izlēmām, ka laiks laist šos tēlus uz pansionātu, jo viņi ideoloģiski un fundamentāli ir tik ļoti "anti-mēs", cik vien iespējams. Tāpēc pirms nepilniem 3 gadiem testa formā palaidām bestmusic.lv 2. stāvā slepenu instrumentu regulēšanas darbnīcu, kur līdz šim varēja nokļūt tikai tad, ja biji informēts par to.
Darbojoties šādā režīmā 3 gadus, uzkačājām savu pieeju un know-how līdz tādam līmenim, ka ar drošu roku un sirdi varam pieņemt visnetipiskākos instrumentus, izpētīt tos, sniegt savu diagnostiku, komentārus, kā arī piedāvāt dažādus risinājumus. Par jebko - sākot no regulācijām, beidzot ar kokdarbiem.
Kas ir "augstākais līmenis", ja runājam par instrumenta regulēšanu? Tā ir spēja instrumentu saregulēt līdz tā maksimālajām tolerancēm - viszemākais iespējamais stīgu augstums, vislabāk balansētais tremolo atsperu stingrums utt. Nevis tikai saregulēt, bet rūpēties arī par to, lai instruments nezaudētu savu unikālo raksturu. Par šīm niansēm runāt ar tādiem vārdiem, kā to daru es, ir muļķīgi, jo katrs ģitāras tips ir unikāls, katrs stīgu izmērs pieprasa atšķirīgu atsperu stingrumu, nemaz nerunāsim par paša mūziķa specifikāciju.
Pirms turpināšu, jāpiebilst, ka šīs pārmaiņas nebūtu notikušas bez krasām pārmaiņām pašā uzņēmumā - kopš kovid ēras veikala sastāvs ir nomainījies PILNĪBĀ. Atlaisti visi vecie, dusmīgie neprašas, kurus bija pieņēmis bijušais menedžeris. Viņu vietā paņemti jauni, komunikabli, prasmīgi cilvēki, kuri ārpus darba ar sirdi un dvēseli ir mūzikā. Attrade ir miris, lai dzīvo bestmusic!
Tātad, ko tu iegūsi, nākot pie mums?
Ātrāk un lētāk: Pilns pro setups (stīgas, grifs, augstums, intonācija) aizņem ap 20 minūtēm (Floyd Rose - līdz stundai). Tā kā tas ir mūsu ikdienas darbs, instrumentu bieži vien varam paņemt uzreiz un atdot gatavu, kamēr tu uzpīpē vai izdzer kafiju. Tā kā tas ir mūsu ikdienas papildu darbiņš, ko protam darīt jau kaut ar aizsietām acīm, tad neprasām par to tās milzu summas, ko nereti prasa smirduļkini un pārējie. Ikdienā regulējam un pielāgojam līdz "sweet spot" veikala dārgākos instrumentus, lai, klientam tos paņemot rokās, 1. asociācija nebūtu: "Ok, šis 2500 EUR Gibson būs absolūts zvērs, kad to nopirkšu un aiznesīšu pieregulēt pie sava smirduļkina.", bet tā vietā: "Sasodīts, šis 2500 EUR Gibson ir BALLS TO THE WALL! [Nopērk]".
Mūziķi mūziķiem: Darbu veic kungi ar mūža pieredzi ar instrumentiem un mūža darbu .lv scēnā (pieņemu, jūs pat būsiet dzirdējuši kādu no viņu grupām). Pēc mūsu setapa instruments ir gatavs jebkurai klienta vajadzībai.
Caurspīdīgi un bez noslēpumiem: Mūsu misija ir demistificēt ģitāru pasauli. Ja vēlies, vari stāvēt blakus, skatīties un uzdot jautājumus. Mēs izstāstīsim, ko un kāpēc darām un kā tu pats vari tikt galā ar sava instrumenta pamatlietām. Nav lielāka spēka kā spēja pašam kontrolēt savu aprīkojumu. Mūsu mērķis ir darīt tevi spēcīgu. Piedāvājam arī tīro zināšanu nodošanu pakalpojumu - tu regulē, mēs komentējam un virzam tavu prātu un tavu roku.
Nulles spiediena tests: Pēc regulēšanas tu uz vietas, savā tempā un savā vibrācijā visu notestē pie kombja pēc tavas izvēles. Ja vēlēsies, mēs uz brīdi aizmirsīsim par tavu eksistenci, lai vari atbrīvoties saplūšanai ar instrumentu un pastūzi. Un, ja pēc tava testa jutīsi, ka kaut kas no regulētā neatbilst tavām vajadzībām - turpat uz vietas bez maksas pieregulēsim un pielāgosim līdz ideālam.
Brīva info plūsma: Ja tu arī esi cilvēks, kurš dievina pareizā didaktikā ieliktas efektīvas info potenciālu, tad tu izbaudīsi šo piedāvājumu, jo beidzot varēsi ne tikai iepazīt savu instrumentu līdz detaļai, bet arī pats apgūt, kā to regulēt, lai brīdī, kad tu esi tūrē Āfrikā, tev nav jāzvana Toļikam par jautājumu, kā pieregulēt faking grifa izliekumu. Jā, tas ir tik viegli, ka es lietoju vārdu "faking", lai raksturotu, manuprāt, to neprātu, kas ir neapgūt šo prasmi! Vispirms demistificēsim info, tad zudīs tavas bailes, un beigās tu jau ar savu, drošu roku regulēsi visu pats!
Tāpēc pietiks barot vecu veču aizvainojumu! Ja tu vēlies instrumentu nodot tālāk ekspertam tikai tāpēc, lai tev pašam nebūtu jādomā - mierīgi varam tevi apkalpot arī no šī skatpunkta, neinformējot par niansēm. Bet gadījumā, ja tu vēlies izglītot sevi, lai taptu NEATKARĪGS - mēs vienmēr būsim atvērti veltīt tev tās ekstra 10-20 minūtes, lai pārliecinātos, ka visu saprati pareizi. Uz tikšanos A.Čaka 118C 2.stāvā. Ja vēlies aprunāties pirms nāc, droši raksti uz ulvis@attrade.lv!
Mazāk kā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas reizes esmu iedzēris kopš marta beigām. Nu, traucē visam un vnk nepatīk vairs.
Bet kārdinājums paliek. Tā nu, sestdien pabeidzis UX/UI online apmācības, izlēmu nosvinēt.
Paģiras, manos 52, jau sen ir mainījušas formu. Fiziski nav slikti, bet tā mentālā bedre... Padzēru tikai 2 dienas, un noskaņa ir d*rsā joprojām.
Pēc alko seko tāds down, tāda nomāktība, demotivācija. Katra darbība ir cīniņš ar sevi. Neder ne darbs, ne izklaide, ne trula vāļāšanās. Bet es daru, vismaz cik spēju. Labi vismaz, ka esam divi – tas otrs mani baksta "un tagad dari šo", un es klausu viņu.

esmu ļoti viens. kad vēl bija mamma, līdz janvāra sākumam, es nebiju tik ļoti viens. tagad reizēm aizspriežās kakls, cik ļoti viens savā plašajā dzīvoklī. un man der, kaut vai gunta piezvana, uzdirst. man patiesībā ir aktīvi kontakti katru dienu, telekomunkāciju epasti, random zvans, jebkas, un es neesmu viens
es vsp nevērtēju kategorijās, man to nevajag. to piesaka atsevišķi cilvēki. esmu kārojams kā draugs, izrādās. putinists mani vislaik sauc par draugu, un esmu definējis, nebaidoties, skatoties acīs "es tev nevaru atbildēt ar to pašu, tu man esi kaimiņš, labas attiecības". arī gatis laužās ar metāla armatūru "tu esi mans draugs!" ar izsaukuma zīmi. es atbildu, ka gadiem pazīstams, ļoti tuvs čoms, un konkrēti pasaku, ka draugi man ir ļoti maz, tu esi man ļoti mīļš, bet ne draugs. mani draugi ir absolūts vip. to nedāvina uz atlaidēm
Tās ir neskaitāmas. Šobrīd esmu ārā, neko neklausos, bet prātā ir Discovery Zone ar JJ Weihl.
Ja jums nav mūzikas piesaistes, jums vispār nav iespēju. Man pašam iespējas kā fib aģentam Deilam Kūperam, labāk nevaru pazemināt sevi.
JJ Wheil savā titulbildē ļoti atgādina cibas Kristīni (ne govs).
Satiku 1x, un jā, viņa ir pankroks, bet es nederēju. Palikusi Kristīne manā prātā neizdzēšami. Viņa arī ir ļoti skaista.
Vai, es aizmirsu slimības lapu? Kristīne B ir mans etalons, ne etanols, kā var savienot sievietes skaistumu ar punk un empātiju
Dod zīmes, es mācēšu atkodēt.
Par Lauru, ir skaidrs, ka es neesmu viņas redzeslokā. Tātad neesmu brīvs, es tur vislaik palikšu.
Esmu norakstīts, un man reāli nevajag nevienu, tiešām mūziku un ļoti labas austiņas
Tu piezvani pārtikas piegādei, lai pasūdzētos, ka tev nav piegādāta maize un kaķu konservi, pēc viņu ieteikuma aizsūti viņiem e-pastu ar saviem bankas datiem naudas atgriešanai, aizej uz veikalu, nopērc jaunu, nesamērīgi dārgu kaķbarību un, protams, klaipu maizes, atnāc mājās, ieej virtuvē un ieraugi pārtikas piegādes maisu. Uz grīdas.
Tu esi aizmirsis to izkrāmēt.
Jā, jā, tu uzreiz zini, kas tur ir iekšā.
Tomēr drošības pēc pārbaudi.
Whiskas un Borodinas maize. Protams.
Un tikko dzīvs tu celies kājās un velcies pie datora, lai rakstītu atvainošanās vēstuli, ka noticis pārpratums, produkti ir atvesti, paldies, lūdzu, lūdzu, paldies, atmaksu nevajag.
Izdzeršu glāzi piena un iešu gulēt.
Rīt beidzamā darbadiena pirms 3 nedēļu atvaļinājuma.
Zīmēts Hulks, ar apavu lāpstiņas palīdzību, stīvēja pēdu zābakā. Viss tāds sasprindzis, un pēda lēnām slīd iekšā tajā.
Kad kritiskais punkts pārvarēts, un pēda ar švunku ieslīd, Hulks uzvaroši iestenas, tajā pašā brīdī atskanot mana modinātāja signālam.
Zelc!
Bet šis man šķiet jau pār strīpu. Dooh, cilvēki precās vienā dienā, ne katrs atsevišķā. Šādi formulēt ir iekļaujošs wokisms kaut kāds.

Bet nu, daudz laimes, veči, anyway!
Kongressieviete Luna nesen paziņoja, ka CIP esot paņēmuši aptuveni 40 kastes ar Kenedija slepkavības un MK-Ultra dokumentiem no Nacionālās izlūkošanas direktores Tulsijas Gabardas biroja, kamēr tie atradās atslepenošanas procesā. Tagad Kongress mēģina panākt, lai šie dokumenti beidzot nonāk atklātībā.
https://oversight.house.gov/release/lun
Man bija taisnība. Kopš 18 gadu vecuma es kaut kā labāk saku izjust to, kādā realitātē mēs dzīvojam. Es nezināju t.s. konkrētās tēmas LORE jeb informatīvo kopumu, taču manī lēnām nobrieda spēcīga un konsumējoša izjūta, ka kaut kas nav labi. Ka kaut kas ir absolūti ačgārni nepareizs.
Svinēsim numur viens - es esmu komandējumā. Vācijā. Te pavisam nesen bija +41 grāds, tagad vairs nav tik traki, bet karsti tāpat. Es strādāju garas, garas stundas izstādē, visu laiku esmu cilvēkos, smaidu kolgeit smaidus un īsti vairs nevaru nostāvēt vai pastaigāt, CIK ĻOTI MAN SĀP KĀJAS, un tad pēc tam es ķeros pie otrās maiņas viesnīcā un daru savus parastos darba pienākumus datoros, e-pastos, problēmās, bet bet BET es jūtos kā atvaļinājumā!! Šī ir pirmā reize prom no mājām pēc otrā dēla piedzimšanas (viņam pēc mēneša būs divi gadi) un es nevaru ne izteikt, cik ļoti tā atšķiras no pilnīgi tādas pašas izstādes pirms trim gadiem, kad es te biju pēc pirmā bērna. Toreiz es daudz domāju par to, kā viņiem mājās iet, regulāri sazinājos, sūtīju bildītes un balss ziņas utt. Tagad - tagad es ēdu kebabu un dzeru alu, un, kā jau teicu, jūtos kā īstā atvaļinājumā. Aptuveni tāda ir mūsu dzīve ar diviem bērniem. Un, ja man nav izdevies gana skaidri paust, kāda tā dzīve ir, tad, lūk, te vēl viens fun fact - man februārī bija varen pamatīga darba balle, kur es visādi cēli iznesos ļoti smalkā vakarkleitā ar šlepi, korporatīvām runām no skatuves un balvām. Nu tad tā vakarkleita kopš februāra (un tagad ir, kas mums tagad ir, /paskatās kalendārā/, jūlijs, tātad, draugi), tā vakarkleita kopā ar čupu citu nelaimes putnēnu joprojām guļ veļas groza dibinā. Mītiskais zvērs, ko sauc par tukšu veļas grozu, šitenī mājā nav bijis jau ļoti sen.
Svinēsim numur divi - un šis ir daudz brangāks svinamiemesls - es beidzot esmu atradusi veidu, kā ielogoties cibā no darba datora. Gadiem ilgi es vairs nerakstu cibā (nu, nerakstu pati savus ierakstus, kaut arī lasu jūs visus tāpat kā iepriekš un reizēm saņemos kādam komentāram), jo korporatīvās nostādnes cibu liek pieskaitīt pie Entertainment/Portals un automātiski liedz pieeju. Tā nu es gadiem klusībā ciešu, runāju ar jums tikai savā galvā un nerakstu neko, jo krietns milleniālis neraksta telefonā, besī nemērā. Un tagad es pavisam netīšām sapratu, kā cibā gaužām vienkārši tomēr tikt iekšā, huzzāā bitches. (Un, protams, ka es to būtu varējusi izdarīt agrāk ar visādiem paņēmieniem, taču paņēmieni, kas tiek aktīvi izmantoti, lai piečakarētu darba devēju, maķenīt grauž manu dimanta oliņas spodruma darba ētiku, tāpēc es to nedarīju.) Garš stāstiņš īss, I'll be back, teica Ārnijs un es.

Gaidīju busu uz mājām, un pieturā vēroju šo namiņu Melnsila un Ernestīnes ielu krustojumā.
Celts XX gadsimta sākumā, Rīgas kapu pārziņa famīlijai. Pret Melnsila ielu vērstā ēkas daļa kalpojusi kapu pārziņa nelielajam, bet ienesīgajam biznesam, pildot kapličas funkcijas.
To var nojaust no attēlā redzamās sānu fasādes. Augstu izvietotie sānu logi, lai garām klīstošie skatieni netraucētu sērotājus, un starp tiem, tagad jau aizmūrētais parādes logs, kas, visticamāk, bijis dekorēts ar kādu aizsaules motīvu vitrāžu.
Mūsdienās, šī ēkas daļa ir mainījusi savu profilu, tomēr kapu pārziņa pēdējā griba un nosacījums mantojumam bijis, lai telpas interjers tiktu saglabāts sākotnējais.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tajā uz laiku tika atsākta aizgājēju izvadīšana, tomēr bez ciešiem sakariem kapu biznesā, arī kapličas bizness nīkuļoja, un jaunie īpašnieki ēkas kapličas daļu izīrēja dažādiem pasākumiem, arī skaļiem rautiem. Ir dzirdētas, bet neapstiprinātas baumas par pikantiem slēgtajiem pieaugušo vakariem, katra mēneša pēdējā sestdienā, bet zināms ir fakts, ka uz svētdienām telpa tikusi izīrēta un pielāgota Jehovas liecinieku rituālajām sanāksmēm.
Tomēr, cilvēki tur apgrozās nereti, un pa retam kāds arī nomirst. Tad nu namiņš, šķiet, uz brīdi atgūst savu sākotnējo pašcieņu.
Nu, tā es apmēram iedomājos, pamatīgi to nopētījis.