Protect the Gamble corp.

Īkšķu giljotīna

Vnm atceros ļoti senu trijotnes, Zeibota-Freda-Ufo joku "rīts vēl nebija uzausis, kad muļķu zemē jau sākās rosība".
Tā nu arī kurās dienas athodiņa bezmiegā, dienu sāku 5:45, un 12-os dienā paskat cik daudz jau izdarīts.

man šķita, ka mašīnas rīta skrāpēšanas no ledus un sniega sezona jau ir beigusies

baseinos pamanīju savu bijušo klasesbiedru, par laimi, viņš drīz devās prom, bet man ir skaidrs, ka uz skolas salidojumu jūnijā neiešu. joprojām pārāk trigerējoši, lai arī dažus biedrus gribētos satikt

https://m.youtube.com/watch?si=FX2_o6SY8xyWHrM6&v=J2WP-55FLNk&feature=youtu.be

KLAUSIES SHPONGLE BĻEĢ

šodiena tomēr nav labāka. varbūt rīt
ļoti slikti/maz guļu
es arī nevarēju atcerēties dušā, vai tikko nomazgāju dibenu. drošības labad mazgāju vēlreiz
bet dušā nokrita skuveklis, galviņa kaut kur pašķīda un viss, nav. man ir diezgan neaizkrāmēta vannasistaba, baigi nav, kur iemakarēties

Labākais Vācu minimālā tehno mikss, kāds dzirdēts. Für Wolle - A Wolfgang Voigt Tribute Mix

Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.

Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.

Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.

Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.

Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.

No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.

Njā, pēc pagājušajām peripētijām ar Trampu, par kurām nav jēgas runāt, jo visi jau visu ir pateikuši, par šodienas paredzēto sarunu ar Pū ir arī diezgan pesimistisks noskaņojums.

Jo jāpiekrīt Portņikovam, ka Trampam jau reāli nav ar ko baigi piedraudēt Putinam.

Tāpēc P visticamākais viņu vienkārši pasūtīs, bet lai T varētu saglabāt seju, uztaisīs to tā, ka grib no ukraiņiem vēl kaut ko -- ko Trampam pasniegs kā kaut ko izdarāmu, bet kas reāli ies pāri ukraiņu sarkanajām līnijām.

Un tad viss sāksies no jauna, ka T spiedīs ukraiņus, jo viņi ir vienīgie, kam viņš var mēģināt uzspiest.

Teorētiska iespēja, ka viņš aizsvilsies par to, ka krievi viņam runā pretī, bet gan jau P viņu aptīs ap pirkstu.

"Michelin??? Tas nozīmē dārgi, pretenciozi, dīvaini un tā, ka paēdis nebūsi???"

Ir Moby kāds publiski pieejams epasts? Es esmu mad no viņa, un to nerakstītu. Vemt uz zemes es labprātāk. Man tā patika no rīta, kad iedzēris strong kokteili, uzreiz izvēmu, tieši blakus gultai.

Moby ir pārvarējis atkarības. Caur lielām sāpēm. Viņam ir liela nauda, un viss darbs, ko viņš ir darījis. Es esmu Latvijā, sīks sūds. Chatgpt teica daudz, bet viņš vienmēr paceļ tevi, kaut maz ar to tu vari darīt.

Un kāpēc Goldie nav pirmā, es vnk tevi neesmu saticis dzīvē. Sapņi nebeidzās, bet tas ir truls tukšums

Lapsas astes. Man vnk ir norādīts, tāds trash, ko rakstu pālī, nu nekad nav pieņemams

Nu please, Laura, ja tu būtu manā vai tavā istabā, man nevajadzētu Goldie. Tas ir ļoti drīz

Ou, secinājums. 2x smagi krist pret asfaltu ar galvu, un nevalkāt cepuri, ir lielisks izskaidrojums, kāpēc man nav smadzeņu. Visas narkotikas, t.sk. alkohols ir sekas.

Un jūs taču zināt, ka es vilku uz mutes ne tikai 2x. Man nav smadzeņu, ļoti bieži ņēmu uz acīm. bet nu, ka pazaudēt zobus, tikai 2x.
Un esot tik wild, es pat invalīds tā vairs neņemu uz acīm. Pilnīgi neiedomājama dzīve. Viens no stāstiem UK, kad ļoti steidzos nodot filmiņu, attīstīt bildes. Kaut ko sajaucu, un ar šosejas velosipēdu līkumā, ātrumā kā lēnākās mašīnas brauc, nospiedu priekšas bremzes. Fāāk, kā es lidoju! Plaukstas bija vnk gaļa. Rādīju angļiem, kautrīgs, kas tikko ar mani notika. Es redzēju, jebkurš gribēja iet mājās, noslēpties no tā pārpratuma.

Piekrītu Krii jau sen ilgi pirms laika. Tiešām, nav neviena veiksmīgāka snaipera? Tramps dara sūdu pat savai valstij. Es godavārds esmu labāks, esot tukšpauris.
Es pālī nelasu ziņas, bet dzirdēju mammas istabā. Akcijas biržās krīt katastrofiskā ātrumā. MAGA, bļag

skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.

ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer

lustra, priekškars un

——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)

Bilde, kur smejos tieši kamerā. Vēl man ir zobi. Priekšējie divi nolauzti bērnībā. Viens, kad ar draugu piezvanījām pie durvīm (bija tādas retas durvis tieši uz ielas), un mukām. Es aizķēros gar bedri asfaltā, un likos ar zobiem pret zemi. Otru nolauzu pionieru nometnē, neapdomīgi mēģinot nostāvēt uz bumbas, un arī – žļerkt pret asfaltu ar zobiem.

Vēl stāstiņš. Mēs bijām pēc ecstasy nakts. Staigājām, es bildēju. Attēlā ir iokaste ar Ievu Kaulu, Rīgas Centrāltirgus kāpnēs. 15 min fotošops. Nosūtīju Ievai. Viņa teica es reāli nokritu no krēsla smejoties

Šodien darbiņā pavēlēts, ka jāsagatavo steidzīgi evakuējamo vērtību saraksts, un es uzreiz atcerējos "Straumes" Lemuru - viņam tāds saraksts būtu ļoti noderējis!



Protams, neatbildēts paliek jautājums, uz kurieni mēs varētu evakuēt savus Lemura krājumus, pēc vienas vēsturiskās versijas - uz Rundāles pili. Tas būtu vismaz 2 Oskaru cienīgs pasākums.