skaitot:

2 female draugi, 1 male = dēls

nākamais:

esmu ļoti viens. kad vēl bija mamma, līdz janvāra sākumam, es nebiju tik ļoti viens. tagad reizēm aizspriežās kakls, cik ļoti viens savā plašajā dzīvoklī. un man der, kaut vai gunta piezvana, uzdirst. man patiesībā ir aktīvi kontakti katru dienu, telekomunkāciju epasti, random zvans, jebkas, un es neesmu viens

citēšu, ko rakstīju MI:

es vsp nevērtēju kategorijās, man to nevajag. to piesaka atsevišķi cilvēki. esmu kārojams kā draugs, izrādās. putinists mani vislaik sauc par draugu, un esmu definējis, nebaidoties, skatoties acīs "es tev nevaru atbildēt ar to pašu, tu man esi kaimiņš, labas attiecības". arī gatis laužās ar metāla armatūru "tu esi mans draugs!" ar izsaukuma zīmi. es atbildu, ka gadiem pazīstams, ļoti tuvs čoms, un konkrēti pasaku, ka draugi man ir ļoti maz, tu esi man ļoti mīļš, bet ne draugs. mani draugi ir absolūts vip. to nedāvina uz atlaidēm

Smieklīgi vai nē, esmu gatavs precēt katru female mūziķi, ko pastiprināti klausos.
Tās ir neskaitāmas. Šobrīd esmu ārā, neko neklausos, bet prātā ir Discovery Zone ar JJ Weihl.
Ja jums nav mūzikas piesaistes, jums vispār nav iespēju. Man pašam iespējas kā fib aģentam Deilam Kūperam, labāk nevaru pazemināt sevi.

JJ Wheil savā titulbildē ļoti atgādina cibas Kristīni (ne govs).
Satiku 1x, un jā, viņa ir pankroks, bet es nederēju. Palikusi Kristīne manā prātā neizdzēšami. Viņa arī ir ļoti skaista.

Vai, es aizmirsu slimības lapu? Kristīne B ir mans etalons, ne etanols, kā var savienot sievietes skaistumu ar punk un empātiju

Ja vien man būtu Goldie telefons, es visu sarunātu. Kautrējoties, bet kauna man nav.
Dod zīmes, es mācēšu atkodēt.

Par Lauru, ir skaidrs, ka es neesmu viņas redzeslokā. Tātad neesmu brīvs, es tur vislaik palikšu.
Esmu norakstīts, un man reāli nevajag nevienu, tiešām mūziku un ļoti labas austiņas

es esmu vienkāršs, parasts muļķītis, un ja šī ir lūgšanas forma, es lūdzu Dievu, pārcel mani uz Berlīni. man pietiks uz visu dzīvi

baigi samīlējos nīderlandē, ja ne tās vilcienu cenas un DB terorisms pret cilvēci

Kā pateikt, ka esi ļoti, ļoti noguris?
Tu piezvani pārtikas piegādei, lai pasūdzētos, ka tev nav piegādāta maize un kaķu konservi, pēc viņu ieteikuma aizsūti viņiem e-pastu ar saviem bankas datiem naudas atgriešanai, aizej uz veikalu, nopērc jaunu, nesamērīgi dārgu kaķbarību un, protams, klaipu maizes, atnāc mājās, ieej virtuvē un ieraugi pārtikas piegādes maisu. Uz grīdas.
Tu esi aizmirsis to izkrāmēt.
Jā, jā, tu uzreiz zini, kas tur ir iekšā.
Tomēr drošības pēc pārbaudi.
Whiskas un Borodinas maize. Protams.
Un tikko dzīvs tu celies kājās un velcies pie datora, lai rakstītu atvainošanās vēstuli, ka noticis pārpratums, produkti ir atvesti, paldies, lūdzu, lūdzu, paldies, atmaksu nevajag.
Izdzeršu glāzi piena un iešu gulēt.
Rīt beidzamā darbadiena pirms 3 nedēļu atvaļinājuma.

Pamošanās no diendusas animācija bija episka.
Zīmēts Hulks, ar apavu lāpstiņas palīdzību, stīvēja pēdu zābakā. Viss tāds sasprindzis, un pēda lēnām slīd iekšā tajā.
Kad kritiskais punkts pārvarēts, un pēda ar švunku ieslīd, Hulks uzvaroši iestenas, tajā pašā brīdī atskanot mana modinātāja signālam.
Zelc!

Klausos HAWKWIND, lai attīrītu smadzenes no RFK parazītiem. 

It kā, kas tur tāds šajā laikmetā, kad ļoti daudz kas iespējams attālināti.
Bet šis man šķiet jau pār strīpu. Dooh, cilvēki precās vienā dienā, ne katrs atsevišķā. Šādi formulēt ir iekļaujošs wokisms kaut kāds.



Bet nu, daudz laimes, veči, anyway!

Beidzot! Pozitīvas ziņas no ASV!

Kongressieviete Luna nesen paziņoja, ka CIP esot paņēmuši aptuveni 40 kastes ar Kenedija slepkavības un MK-Ultra dokumentiem no Nacionālās izlūkošanas direktores Tulsijas Gabardas biroja, kamēr tie atradās atslepenošanas procesā. Tagad Kongress mēģina panākt, lai šie dokumenti beidzot nonāk atklātībā.

https://oversight.house.gov/release/luna-opens-hearing-on-mkultra-project-transparency/

Man bija taisnība. Kopš 18 gadu vecuma es kaut kā labāk saku izjust to, kādā realitātē mēs dzīvojam. Es nezināju t.s. konkrētās tēmas LORE jeb informatīvo kopumu, taču manī lēnām nobrieda spēcīga un konsumējoša izjūta, ka kaut kas nav labi. Ka kaut kas ir absolūti ačgārni nepareizs.

Nosvinēsim.

Svinēsim numur viens - es esmu komandējumā. Vācijā. Te pavisam nesen bija +41 grāds, tagad vairs nav tik traki, bet karsti tāpat. Es strādāju garas, garas stundas izstādē, visu laiku esmu cilvēkos, smaidu kolgeit smaidus un īsti vairs nevaru nostāvēt vai pastaigāt, CIK ĻOTI MAN SĀP KĀJAS, un tad pēc tam es ķeros pie otrās maiņas viesnīcā un daru savus parastos darba pienākumus datoros, e-pastos, problēmās, bet bet BET es jūtos kā atvaļinājumā!! Šī ir pirmā reize prom no mājām pēc otrā dēla piedzimšanas (viņam pēc mēneša būs divi gadi) un es nevaru ne izteikt, cik ļoti tā atšķiras no pilnīgi tādas pašas izstādes pirms trim gadiem, kad es te biju pēc pirmā bērna. Toreiz es daudz domāju par to, kā viņiem mājās iet, regulāri sazinājos, sūtīju bildītes un balss ziņas utt. Tagad - tagad es ēdu kebabu un dzeru alu, un, kā jau teicu, jūtos kā īstā atvaļinājumā. Aptuveni tāda ir mūsu dzīve ar diviem bērniem. Un, ja man nav izdevies gana skaidri paust, kāda tā dzīve ir, tad, lūk, te vēl viens fun fact - man februārī bija varen pamatīga darba balle, kur es visādi cēli iznesos ļoti smalkā vakarkleitā ar šlepi, korporatīvām runām no skatuves un balvām. Nu tad tā vakarkleita kopš februāra (un tagad ir, kas mums tagad ir, /paskatās kalendārā/, jūlijs, tātad, draugi), tā vakarkleita kopā ar čupu citu nelaimes putnēnu joprojām guļ veļas groza dibinā. Mītiskais zvērs, ko sauc par tukšu veļas grozu, šitenī mājā nav bijis jau ļoti sen.

Svinēsim numur divi - un šis ir daudz brangāks svinamiemesls - es beidzot esmu atradusi veidu, kā ielogoties cibā no darba datora. Gadiem ilgi es vairs nerakstu cibā (nu, nerakstu pati savus ierakstus, kaut arī lasu jūs visus tāpat kā iepriekš un reizēm saņemos kādam komentāram), jo korporatīvās nostādnes cibu liek pieskaitīt pie Entertainment/Portals un automātiski liedz pieeju. Tā nu es gadiem klusībā ciešu, runāju ar jums tikai savā galvā un nerakstu neko, jo krietns milleniālis neraksta telefonā, besī nemērā. Un tagad es pavisam netīšām sapratu, kā cibā gaužām vienkārši tomēr tikt iekšā, huzzāā bitches. (Un, protams, ka es to būtu varējusi izdarīt agrāk ar visādiem paņēmieniem, taču paņēmieni, kas tiek aktīvi izmantoti, lai piečakarētu darba devēju, maķenīt grauž manu dimanta oliņas spodruma darba ētiku, tāpēc es to nedarīju.) Garš stāstiņš īss, I'll be back, teica Ārnijs un es.

Kulturāli kompromizēts intelekts.

Kad esmu pieaugusi, beidzot saprotu teicienu par vienām durvīm, kas atveras, kad otras aizveras. Tās vienas durvis pieder trauku mašīnai un otras - veļas mazgājamai mašīnai, un es tās virinu uz riņķi vien, uz riņķi vien...

Gaidīju busu uz mājām, un pieturā vēroju šo namiņu Melnsila un Ernestīnes ielu krustojumā.

Celts XX gadsimta sākumā, Rīgas kapu pārziņa famīlijai. Pret Melnsila ielu vērstā ēkas daļa kalpojusi kapu pārziņa nelielajam, bet ienesīgajam biznesam, pildot kapličas funkcijas.

To var nojaust no attēlā redzamās sānu fasādes. Augstu izvietotie sānu logi, lai garām klīstošie skatieni netraucētu sērotājus, un starp tiem, tagad jau aizmūrētais parādes logs, kas, visticamāk, bijis dekorēts ar kādu aizsaules motīvu vitrāžu.

Mūsdienās, šī ēkas daļa ir mainījusi savu profilu, tomēr kapu pārziņa pēdējā griba un nosacījums mantojumam bijis, lai telpas interjers tiktu saglabāts sākotnējais.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tajā uz laiku tika atsākta aizgājēju izvadīšana, tomēr bez ciešiem sakariem kapu biznesā, arī kapličas bizness nīkuļoja, un jaunie īpašnieki ēkas kapličas daļu izīrēja dažādiem pasākumiem, arī skaļiem rautiem. Ir dzirdētas, bet neapstiprinātas baumas par pikantiem slēgtajiem pieaugušo vakariem, katra mēneša pēdējā sestdienā, bet zināms ir fakts, ka uz svētdienām telpa tikusi izīrēta un pielāgota Jehovas liecinieku rituālajām sanāksmēm.

Tomēr, cilvēki tur apgrozās nereti, un pa retam kāds arī nomirst. Tad nu namiņš, šķiet, uz brīdi atgūst savu sākotnējo pašcieņu.

Nu, tā es apmēram iedomājos, pamatīgi to nopētījis.

Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.

Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.

Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.

No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu uzticētu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.

Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.

Fakjū, volvo.

viņš šodien prostatēja pret mašīnu pārvietošanos pa tramvaju sliedēm

Sasodīts, kā man pietrūkst 90to/00to mija. Tolaik pat popmūzika top 100 cirkulācijā (MTV, Viva) bija muzikāli augstvērtīgāka (lai neteiktu "dvēseliska"). Adekvāts piemērs - one hit wonder grupa - Sixpense None The Ritcher - Kiss me