Dažiem pa caurumiem dvēseles sienās,
Kur gaismai būtu jālejas cauri,
Gāžas vārdi jukuši dienās
Un vējo neprāta auri.

Lai vējo šīs dvēseles caurumotās,
Lai vējo, lai pievējo cibu,
Un rāda cilvēku neizlabotu,
Cilvēku salauztu, šķību!

Es skumšu par dienām tām,
Kad ar mani runāja dzejā.
Un skumšu par šādām,
Kad metīs vārdus viens otram sejā.

Vai tiešām ikkatram ir dvēsele caura?
Vai tomēr caurausta bieza mūra?
Nevar būt, ka cibiņa sirds ir tik šaura
Ticu, ka vārdu katram ir vesela jūra!

osama, ak saki man,
Vai tiešām netici vairs Tu nekam?
Kur paliek tas skaistums, kas augšup ceļas?
Vai viss svētais kļuvis ir tik jēls?

Es ticu visam,
Es visam ticu un nekam,
Es ticu aboslūtai laimei,
Es ticu priekam patiesam,

Bet nepārproti, salatētim nē,
Salatētim, ziemeļbriežiem,
Poličiem un meļiem nē,
Tiem es neticu ne nieka,
Nav tiem vietas pasaulē.

Nē, nudien, es tikai tā,
Tikai mazliet ampelējos,
Galu galā tēlos murgot
Vairāk sliecas sāpju vējos.

Tātad Tu tici, ka prieks
Nav spējīgs sevi tērpt vārdos
Jo skumjas savērpt rindās ir nieks!
Aij, kamdēļ es te ārdos -
Kam prieka maz un smaidīt liedz spīts,
Tas nespēs priecāties man līdz!

Jā, atbildot uz neseno postu, gribētos nedaudz oponēt
Vai liekvārdība jau nekļūst par postu?
Kam muti mums virināt, kam vārsmās to tērpt?