jauna_dzive:
Sveiki.

No kāda drauga dzirdēju pastāstus par tādu, kā izrādās, interesantu lietiņu kā Baby Woodrose seeds. Tad nu še Jums baudīšanai mazs aprakstiņš par piedzīvojumu, pagatavošanu un ieguves iespējām. (Tas, vai tā darīt ir prāta darbs paliek Jūsu pašu ziņā, katram sava veselība visdārgākā, to nu iegaumējiet gan).

Tad nu lūk:



Mēģināšu izklāstīt visu "po porjadku", kā sacīt. Domas man šobrīd sakopot ir tā interesanti, pirksti dzīvo paši savu dzīvi - rakstīšana jauks prieks, tādēļ centīšos būt īss. Diemžēl sajūtas, ko vēl tagad izjūtu, vismaz šajā brīdī, nepakļaujas nekādam aprakstam, bet es centīšos.

P.s Piedodiet, patiesi grūti koncentrēties un nerakstīt fufeli.

Centīsimies ieturēt arī zināmu laika ritējumu, izpratnei(kas gan katram var būt individuāls lielums (nu laiks un efekts tobiš), cik nu man sanāks, pieņemot, ka pulksteni atstāju mājās, bet līdzi bija pleijeris.

00:00 - Pārrados mājās no darba tā paātrāk, izkrāmēju no kabatām visas vērtīgās lietas, izņemot dzīvokļa atslēgas un pleijeri.
00:10 - Izdzeru substanci un dodos prom.
00:40 - Tieku līdz Jūrai, iešana sāk kļūt arvien viļņaināka, bet kamēr neskatos uz kājām, viss šķiet normāli, lai arī attēls sāk viegli viegli duļķoties.
01:00 - Dodos gar jūru pretī saulei, izlemju, ka jāpaklausās mūzika. Kuņģi ir pārņēmusi patīkami kutinoša sajūta kunģī, līdzīga tai, kādu, vismaz es, izjūtu, kad esmu viegli sapīpējies (šis ir tas brīdis, kad sapriecājos, ka mans pirkums nav bijis velts, jo kā stāstīja mans biedrs: "Sākumā bija jocīga sajūta kunģī un tad sākās...")
01:30 - Sākot skanēt The Doors albūmam "L.A Woman" un tā pirmajai dziesmai "Changeling", brīdī, kad Morisons tā auksti ieķērcas, man sākas..Tā pa īstam sākas. Jūtu, kā sejā parādās debīls smaids, aptveru, ka viss man apkārt ir kļuvis tik krāsains un skaists.
02:00 - Priecājos, dejoju apkārt klausoties The Doors, kājas pašas mani nes. Saulē viss skaisti rotājas. Uzrāpjos ar zāli apaugušā kāpā un skatos uz makten nemierīgo jūru, viss ir tik skaists - saule rotājas smilgās, jūra viļņojas, pūš vējš un viss ir košs košs. Neatminos, kad esmu redzējis ko tik skaistu, kā daba šovakar.
02:20 - Atjēdzu, ka stāvu uz vietas sasodīti ilgi - ir paspējušas nomainīties vismaz četras dziesmas. Šis fakts gan ir mazsvarīgs, jo katra ķermeņa daļa liekās kā no jauna iepazīta - sajūtas ir jaunas, vēl nebijušas. Tā kā šobrīd (arī tagad, jau esot mājās) šīs sajūtas mani nepamet. Prieku sagādā kustības, es varētu vēl veselu mūžību kustināt rokas un kājas, tā lēni, izbaudot sajūtas, kādas tas man sniedz. Diemžēl ēstgriba sāk likt sevi manīt (ēdis esmu tikai ļoti vieglas brokastis (pēc iepazīšanās ar visādiem rakstiem, kas sola iespējamas caurejas un vemšanas, nevēlējos ar to riskēt pastaigājoties dabā), izlemju doties uz civilizācijas pusi - esmu labu gabalu prom no visām iespējām tikt pie siltām vakariņām.
03:00 - Bļā, iet ir tik kruta. Saprotu, ja gribētu apstāties, es to nemaz nevarētu izdarīt - kājas neklausa, nes tikai uz priekšu. Esmu tik sasodīti priecīgs, ka esmu dabā un man līdzi ir tik skaista mūzika! Tagad jau skan Fleetwood Mac albums "Rumors". Apstājos, lai pavērotu jūru un domāju, kas gan vēl var būt skaistāks par šo?
03:20 - Izslēdzu mūziku, saprotu, ka ir jāklausās dabā, nevis savas sajūtas jāsmeļ citu saraktītās dziesmās, kas balstītas uz svešām emocijām. Tā nu es stāvu un skatos dabu.
03:50 ~ (ņemot vērā, ka nesekoju līdz pat dziesmām, laika ritums ir diezgan apšaubāms lielums, tā kā tas viss ir relatīvi) Saprotu, ka zinu, kā jūtas mans jaunatrastais ķermenis, bet nezinu kā skan mana jaunā ķermeņa balss. Laikam ir pareizais brīdis un vieta (cik tālu skaties, nevienas dzīvas dvēseles) padziedāt. Nepazīstu savu balsi. Skaņa nāk no tālienes...Kur es esmu?

Ok labi, es vairs nevaru.
Apsolos, rīt pabeigšu pastāstu un visu pārējo. Ar sajūtu aprakstīšanu ir tā, ka tas nav izdarāms, jo tādus vārdus vēl nevienā man zināmā valodā vēl nav ieviesuši.


Aptuveni tā man gāja. Laikam jau rīt šo te visu papildināšu uz skaidru galvu. Tagad man citas lietas šķiet interesantākas.




Pagatavošana
Nepieciešamās sastāvdaļas: Sēklas, glāze, āmurs, divi citroni, silts ūdens.

Ņemam 10 (tas ir diezgan normāli, nepārspīlējam, ja?) sēklas, sasmalcinam (te nu atstājam vietu Tavai izdomai), ieberam glāzē.
Pārlejam sasmalcinātās sēklas ar svaigi spiestu citronu sulu (es lietoju divus citronus), pievienojam mazliet silta ūdens.
Šo te visu šķidrumu noliekam kādā tumšā vietā un noturam vismaz 18 stundas (laiks ir būtisks, steigai šeit patiesi nav vietas).

Pēc noturēšanas izfiltrējam šķidrumu, kuru ielejam tīrā glāzē.
Pēc tam, pa virsu biezumiem uzlejam mazliet karsta ūdens un ielejam ūdeni glāzē pie pārējā šķidruma.
Triecam tik zemē.


Iegādāts šeit, atnāca divās nedēļās, kā pasta paka, kurai jāiet pakaļ.

Ja sūtat, tad rēķinieties ar pasta blankas aizpildīšanu saņemot.

Vai šādi eksperimentēt ir prāta darbs, tas lai paliek Jūsu pašu ziņā.

Ar labu nakti.
Baltais zaķis jūtas dikti šamanīgi.