ulvs:
ātrās paģiras + kailās smailcepures = opiātcienīga eiforija.

Pustnakts. Trūkst motivācijas dzīvei. Paņemam ātrumu, pastaigājamies uz nebēdu, kaļam nākotnes plānus. Pliekani. Izdzeram vīnus. Aizejam pie biedra, kas nesen bijis mežā un salasījis šādas tādas psilocibīnu saturošas sēnes. Ķīmija negribīgi pamet mūsu sistēmas, tāpēc katrs apēdam pa padsmit sēnēm. Pēc minūtēm divdesmit sākas. Plakstiņi lēnām nolaižas, sejā iesēžas truls smaids, ķermenim pārskrien siltas trīsas, lo-fi skaņu aparatūra liegi spēlē kaut kādu 80-to gadu psihodēlisku krautroku, tik spēcigs sajūtu kontrasts, ka galva pati no sevis atkrīt pār muguru un noripo kaut kur blakus. Es saku: "Pizģets." Biedrs atbild ar eiforiskiem smiekliem. Pilnīga prāta un ķermeņa trankvilizācija. Faktūras plūst un mainās, paralēles sabrūk un dzimst jaunos liekumos, bet tev ir tik vienalga, kā toreiz, kad tu pirmo reizi paņēmi ekstazī.