xoox posted in drugs:

Mans piecus gadus vecais LSD "ceļojuma" apraksts. Šeit pirmā daļa.


Ingus arī apēd otru pusīti. Es joprojām izbaudu dīvaini pārmainīto pasauli. Varu apzvērēt, ka nekad šajā virtuvē neesmu bijis. Viss ir tik... dīvains un izmainīts, ka to nevar vārdos aprakstīt. Katrs ārējais kairinātājs atstāj pamatīgu iespaidu uz visiem maņu orgāniem - redzi, dzirdi, aukstuma/siltuma sajūtu, tausti... Saprotu daudzas sakarības, kas parasti aizslīd garām nepamanītas. Kur vien paskaties, vari ieraudzīt dziļāko jēgu it visam, un es joprojām zinu, ka tā nav ilūzija, bet tas ir pavisam reāli. Šīs domas paliks un ir derīgas. LSD noteikti tev kaut ko dod. Ko tas ņem, vēl nezinu.
Dziļi ieskati lietās, par kurām praktiski vispār neesmu domājis - reliģijā, prieka ,laimes, ekstāzes, baiļu, dusmu mehānismos. Šo pieredzi var salīdzināt ar to, kā es pasauli redzēju bērnībā.
Uzliekam mūziku. Klusām, lai nepamodinātu Ingusa dzīvokļa saimnieci. Viņa guļ blakus istabā. No tumbām manā virzienā vijas zaļa, vijīga masa. Miljons mazu taureņu kopā ar skaņas plūsmu plūst manā virzienā un ieskauj mani. Skan Future Sound of London - labākā mūzika tripošanai. Iztēle strādā vismaz par 1000%. Kaut ko iedomāties un iztēloties var līdz sīkākajai detaļai. Īstenībā ir pat jāuzmanās, ko iedomājies, jo vienlīdz paspilgtinātas ir gan labās, gan sliktās emocijas. Uzliekam tehno. Tas skan plakani un neinteresanti. Iedomājos par sevi reivā, dejojošu zem Ecstasy un paliek kauns par sevi. LSD ir 3x efektīvāks un noderīgāks. Tā nav baudviela, bet drīzāk pasaules izzināšanas instruments. Es pastaigājos pa dzīvokli. Vienam palikt gan nav diez ko omulīgi. Cenšos to nedarīt. Beidzot man vajag uz tualeti un es saņemos, lai aizietu. Izdaru visas lietas un izdaru kaut ko, ko nevajadzēja darīt.
Paskatos spogulī.
To radījumu, kas izvalbītām, psihotiskām, degošām acīm skatās uz mani no turienes - paralēlās pasaules, es nepazīstu. Pareizāk sakot, pazīstu, bet gribētu nepazīt. Es saprotu, ka dziļi ienīstu sevi un būs grūti šo naidu no sevis dabūt ārā. Es tiešām sevi nemīlu un nezinu kāpēc. Pa seju skraida skudras, acis ir dīvaini iekritušas un DEG. No visām pusēm dīvaini izkārtojušās skaņas čukst tikko dzirdami, dažādās toņkārtās: "Narkomāns! Narkomāns!". Es saprotu, ko nozīmē būt sajukušam prātā. Pasaule slīd man garām un pārkārtojas bez manas kontroles. Klucīši kraujas cits uz cita, katrs apzīmē kādu emociju. Es nevaru kontrolēt sevi. Saprotu, ka tas ir tas, no kā es visvairāk baidos. No kontroles zaudēšanas.
Kaut kā tomēr tieku galā un dodos atpakaļ uz virtuvi. Ingus izskatās tikpat nomocījies kā es. Nelaiž vaļā. Jau ir apnicis un kaut kur iekšā urda dīvaina nojauta, ka tas nekad nebeigsies. Ka neaties. Ka es palikšu mūžam šajās četrās sienas ar savām psihotiskajām domām.
Pēkšņi, divos naktī ienāk Ingusa saimniece. Naktskreklā, veca, ar sačervelējušos ādu, man šķiet nav sūdīgāks skats, ko ieraudzīt zem LSD. No viņas sejas tek dīvaina, dzeltena krāsa. Balss skan tik vecišķi, kā trubā. Un tad viņa DIVOS naktī izdomā uzsākt sarunu par maniem nākotnes plāniem. Kaut kā tomēr atkratos...

Turpinājums sekos...