cannibalsmith:

Vakar devāmies uz pirti. Dažādu organizatorisku un citu iemeslu dēļ tā grasījās izdoties garlaicīga. Par laimi es ar čomu bijām labi sagatavojušies un nolēmām sevi izklaidēt ar līdzi paņemtajām baltajām ripiņām. Es paņēmu visu tāfelīti (10 ripas), bet čoms - astoņas. Tad pagāja aptuveni stunda, gaidot sākumu. Pa to laiku ietusējām saunā, iecirtām mazliet džina un uzvilkām džointu. Tad konstatēju, ka, saunā sēžot neizdalās sveidri un atcerējos, ka DXM čakarē ķermeņa termoregulāciju. Fiksi atstājām saunu un saģērbāmies. Tad sākās jautrākā daļa. Jau drīz staigāšana, pietupšanās un citas kustības likās ļoti dīvainas. Kājas jutās vieglas un gribējās skriet un lekt, un rāpties. Pēc kāda laika, ko pavadīju priecājoties par gravitāciju un savu acu zīlīšu izmēriem, un par spoguļgriestiem, es aizgāju uz kādu blakustelpu un tur atradu kādu pārīti cītīgi strīdamies. Tā kā viņi man un čomam nepiegrieza uzmanību, tad mēs turpat apsēdāmies uz krēsliem un cītīgi sekojām līdzi strīdam. Tā nekustīgi sēžot pēkšņi atskārtu, ka vairs nejūtu savu ķermeni. Tā kā es sēdēju, galvu mazliet atgāzis, tad es savu ķermeni arī neredzēju un noticēju ilūzijai. Saku čomam:
- Es vairs nejūtu savas kājas.
- Huh?
- Es esmu tikai galva.
- Tu esi tikai galva. - Čoms, man rādīdams ar pirkstu, pilnīgi mierīgi atbild.
Tā nu es turpināju sēdēt un skatīties uz strīdošos pārīti un neuzdrošinājos mēģināt pakustēties. Radās iespaids, ka es skatos kautkādu latviešu sadzīves seriālu. Saku čomam:
- Es jūtos kā televīzijas kamera.
- Tu esi televīzijas kamera. - Čoms man pilnā nopietnībā atbild.
Vēlāk es atklāju, ka tomēr varu staigāt, un turpināju kursēt apkārt pa tusu un vērot cilvēkus. Čoms tik man sekoja pakaļ un teica citiem: "Nepievērsiet viņam uzmanību - viņš ir kamera."
Vēlāk, kad atlaida, un mēs atguvām veselo saprātu, nevarējam vien beigt brīnīties par saviem piedzīvojumiem. Šis ir tikai viens notikums no 4 stundu gara ceļojuma. Čoms teica, ka viņš, kad aizgāja uz tualeti uzvilkt peldbikses, uz brīdi nonāca kā citā pasaulē un piepildīja savu likteni. :)

ulvs:
Siekalas, saviebta seja un momentāls placebo efekts. Skarbā industriālā mūzika palēnām ieguva klasisāks mūzikas frekvences, basi glāstīja man vēderu, augšas attāli skanēja, atbalsodamās kaut kur manā galvā. Piepildījuma sajūta to the max. Ne rūpju, raižu, ciešsanu, sāpju, lūpu kaktiņi labsajūtā pavilkti uz augšu, iezīmējot laimīga cilvēka grimasi. Sociopātija, cilvēkmīlestība, small talk, cilvēkmīlestība, sociopātija - pretrunas, kas visnotaļ patīkami nomainīja manu 'es' nakts gaitā. Domas par mīļajiem un mīlētajiem cilvēkiem, daudz, daudz domu par pozitīvo.

Kāpēc last encounter? Sēžot depo, es mazliet tripoju pa savu apziņu (ne zemapziņu), pa triviālo un esošo. Sapratu pāris lietiņas, viena no tām ir tāda, ka šis 'es' neesmu īstais 'es', īstais 'es' ir pavisam citādāks cilvēks. Negribas pazaudēt savu orģinalitāti, heheheh.